Andrejs Kalniņš
Autors ir viens no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.
Saziņas medijs projektā #LV99plus - ieraksti dienasgrāmatā.
Andrejam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Skals jau kādu laiku ir izstumts no mūsu vidus. Tāpēc viņš dažādi cenšas, lai atgūtu mūsu uzticību un draudzību. Šodien viņš pieteica man un Bitei, lai noteikti atnākam viņam līdzi uz mājām. Viņam esot kaut kas ļoti interesants, ko mums parādīt. Izsmejoši atbildējām, ‘’kas tad Tev tur būs, zagti cukura maisi? Lielinieku aģitācijas materiāli?’’.
Skals nīgrs atcirta, lai beidzam ņirgāties. Viņam jau arī neesot mums pakaļ jāskrien. Ja gribam, tad lai pēc pēdējās stundas tiekamies pie skolas izejas. Viņš mūs gaidīšot 5 minūtes un, ja nenāksim, tad ies prom un paši vien būsim vainīgi.
Ar Biti spriedām, vai mums ir vērts viņam ticēt. Tomēr viņš mums ir neuzticams tips un vairākkārt radījis mums problēmas. Beigās tomēr izlēmām, ka jādod bijušajam draugam vēl viena iespēja.
Kad Skals ieraudzīja mūs nākam, viņš atplauka plašā smaidā. Ar Skalu kopā bija arī mazais Jānis, kurš vienmēr bija vairāk Skala nekā mūsu draugs. Tā nu gājām uz Skala mājām. Kad nonācām galā, Skals teica, ka redzēsim kaut ko satriecošu.
Viņš ievadīja mūs savā malkas šķūnī, kur atradās viņa īpašo mantu slēptuve. Pārrāpies pāri malkas strēķiem, viņš uzmanīgi izcēla kādu kasti. Mazais Jānis palīdzēja to nocelt no grēdas un tikpat uzmanīgi nolika to zemē mūsu priekšā.
Pēc norāpšanās no malkas grēdas Skals lēni un gandrīz vai svinīgi piegāja pie kastes. Man tas viss likās nedaudz smieklīgi. Kas gan tāds varētu tajā kastē būt? Skals lēni nocēla vāku un mūsu skatam atklājās divi salmos ielikti priekšmeti. Šķūņa puskrēslā tie izskatījās pēc āmuriem un Bite tā arī pajautāja: ‘’Ja Tu esi mūs te atvedis rādīt āmurus, ceru, ka vismaz pašam Toram tos nozagi’’. Skals atšņāca pretī: ‘’Tu muļķis vai akls esi. Tās ir granātas’’.
Pārsteiguma izteiksme mūsu abu sejās lika Skalam atplaukt smaidā. Izrādās, tagad Cēsu tirgū varot nopirkt ne tikai nozīmītes un cepurītes, bet arī
visa veida kaujas aprīkojumu – šautenes, revolverus, ložmetēju lentas, granātas un visu citu, ko vien var iedomāties.
Prasījām, kā tad Skals tās varējis iegādāties. Viņš atbildēja, ka vienkārši – iemainījis pret cukuru. Šobrīd viņš taupot granātas vecā gada vakara svinībām. Tad plānojot abas izlietot. Arī mēs varot piebiedroties, vienīgi tad mums esot jāatvainojas par morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts, un jādod jauns draudzības zvērests. Bite, ne mirkli nevilcinoties, bija ar mieru. Man bija nedaudz bail, ka mūs ar granātām var pieķert un dabūsim bargu sodu, un vēl arvien skatījos uz Skalu kā lielinieku un noziedznieku. Bet šajā brīdī, kad visi pārējie bija izlīguši un arī es gribēju redzēt, kā sprāgst granātas, nekas cits neatlika, kā atvainoties Skalam. Atkal esam draugi.
*1918. gada 3. janvāra ieraksts dienasgrāmatā.
