Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Šodien vilcienā biju liecinieks dzīvai diskusijai, pat strīdam. Kopā ar mani uz Mītavu acīmredzami devās kāds oberosta ierēdnis un Rīgas vācu birģeris. Pēc sarunas varēja noprast, ka abi vien nesen iepazinušies un pienākumi ir viņus saveduši kopā, lai apmeklētu kādu no daudzajām Mītavas baltiešu organizētajām sanāksmēm.
Sarunas centrā bija latvieši. Birģeris sāka stāstīt visu slikto, ko viņš domā par latviešiem. Latvieši ir bīstami, viltīgi un nelojāli. Liela daļa esot boļševiki un to vien gaida, lai revolūcijas vārdā lietu vāciešu asinis. To daļu, kas ir kārtīga, jaunās Lielvācijas ietvaros vajag padarīt par godīgiem vāciešiem. Bet pārējie vai nu ar varu jāaudzina vai jāpadzen prom uz Krieviju.
Oberosta ierēdnis tam nekādi negribēja piekrist. Viņam ikdienā esot darīšana ar daudziem latviešu pilsonības pārstāvjiem, kuri radot ļoti simpātisku iespaidu. Vienīgais, kas atturot viņus no neliekuļota atbalsta Vācijas ķeizaram, esot tieši paši baltieši. Visas šīs pārmērīgas prasības par nākotni Lielvācijā esot kaitīgas tam, lai nodibinātu labas attiecības ar latviešu inteliģenci. Nevar cilvēku saukt par nezāli un gūt viņa mīlestību.
Šādu atbildi birģeris nebija gaidījis un aizsvilās.
Strīds aizvirzījās uz jautājumu: vai latvieši ir kultūras tauta?
Starp argumentiem iestarpinājās arī vairāk vai mazāk slēpti apvainojumi. Birģeris apvainoja visu oberostu par to, ka tas bāž degunu tur, kur nevajag. Bet ierēdnis norādīja uz pārmērīgo baltiešu augstprātību, kura drīzāk šobrīd ir destabilizējošs faktors, nevis kaut kāds latviešu revolucionārais gars.
Pie šiem vārdiem diskusija beidzās un abi turpmāko ceļa daļu pavadīja klusumā. Skaidrs, ka ierēdni Mītavas vācieši neuzņems ar īpašu sirsnību. Pats klusībā piekritu visam, ko viņš teica. Baltiešu aktīvākie runas vīri, cerību par drīzu uzvaru apskurbināti, pēdējā laikā vairs nezina mēru savos izteikumos. Un latviešu pilsonība, protams, šos skaļos vārdus nevar nesadzirdēt. Bet tam visam par vidu oberosts, kam daudz vairāk rūp kārtība un kura ierēdņiem bieži daudz vairāk ir kopīgā ar izglītotajiem latviešiem, nevis vācu muižniekiem un pilsētu patriciešiem.
*1918. gada 12. janvāra ieraksts dienasgrāmatā.
