Andrejs Kalniņš
Autors ir viens no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.
Saziņas medijs projektā #LV99plus - ieraksti dienasgrāmatā.
Andrejam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Mana upurētā brīvdiena tomēr ir nesusi augļus. Tēvs no rīta man iedeva vienu rubli kā atlīdzību par sūro darbu. Viņš man piekodināja, lai uzreiz nenotriecot un iekrājot kādam prātīgam pirkumam. Ta nu gan tēvs mani par nelgu tur. Šādos laikos krāt! Un, ja krātu, tad kam.
Skolā izstāstīju biedriem par savu ieguvumu, un sākām prātot par labākajiem veidiem, kā naudu iztērēt. Skals nāca klajā ar ģeniālu ideju. Tepat tirgū karavīri iztirgoja visdažādākās lietas, un mēs par rubli noteikti varēsim atrast ko vērtīgu.
Nespējot sagaidīt skolas beigas, izlēmām no pēdējām nodarbībām doties bastā. Revolucionāri laiki prasa revolucionāru rīcību.
Tirgū mūs pārsteidza lielais karavīru skaits – izrādās, Cēsīs ir sācies 12. armijas kongress.
Tēvs kaut ko īgni bija teicis par kaut kādu kongresu, bet man tas nelikās pārāk interesanti. Kongresus sasauc visi, kam vien nav slinkums, un tie šajos laikos notiek biežāk par jēdzīgiem pasākumiem – teātriem, koncertiem un lustīgām sanākšanām. Būtu zinājis, ka uz Cēsīm sanāks mūsu pašu strēlnieki, būtu lielāku uzmanību šim visam pievērsis.
Tirgū sākām meklēt iegādes objektu. Es klusi cerēju, ka man izdosies dabūt kaut ko, kas saistās ar latviešu strēlniekiem. Pēc īsa brītiņa Bite mūs visus sasauca malā un norādīja uz kādu karavīru grupiņu, kas apmetusies attālākā tirgus nostūrī. Bite teica, ka šiem esot tas, ko mums vajag. Gājām klāt runāties.
Grupiņas vadonis bija kāds Jānis, kurš teicās esam no Daugavgrīvas strēlnieku pulka. Draugi izstūma mani priekšā, bet man bija kauns prasīt to, ko vēlos. Baidījos, ka mana vēlme iegūt latviešu strēlnieku nozīmīti aizvainos cīņās rūdītos varoņus. Redzot manu kautrību, bazāra vadību no mūsu puses uzņēmās Skals ar Biti.
Pārrunu rezultāts bija darījums – mēs par 1 rubli un 20 kapeikām dabūsim divus priekšmetus.
Vērtīgākā no tām – latviešu strēlnieku saulīte – pienācās man.
Bet otru – krievu virsnieka kokardi – kopīpašumā ieguva Bite ar Skalu, kuri abi sameta trūkstošās 20 kapeikas. Es netiku gudrs, kur tad šie paplukušie karavīri tiks pie šādas virsnieka atpazīstamības zīmes.
Strēlnieks Jānis skaļā balsī iebļāvās ‘’Vaņa’’, un pie mums atkliboja kāds sagumis tipāžs. Pēc īsas sarunas krievu valodā viņš atplauka smaidā un izvilka no formas kabatas, neticēju savām acīm, īstu krievu virsnieka kokardi. Mēs trīs bijām visnotaļ apmierināti ar ieguvumu, bet mazais Jānis, mūsu ceturtais pavadonis, izskatījās gaužām saskumis par to, ka palicis bešā.
Nonācis mājās sākotnēji biju ļoti pacilātā garstāvoklī un nevarēju vien beigt priecāties par jaunieguvumu. Bet tad sāku aizdomāties. Ja strēlnieks tik viegli atdevis šādu lepnuma simbolu, tad kur ir palicis viņa latviešu strēlnieka gods. Vai arī citi mūsu strēlnieki būs gatavi tik zemu krist?
*1917. gada 9. novembra ieraksts dienasgrāmatā.
