Šodien tēvs atgriezās no Valkas. Ieraugot tēvu, māte šķiet reizē izjuta atvieglojumu un dusmas. Tēvs bija ne tikai aizbraucis pret mātes gribu, bet arī aizkavējies.
Pirms māte paspēja bilst kādu stingrāku vārdu, pie durvīm jau bija sapulcējušies kaimiņi. Visi vēlējās uzzināt, kā gājis sapulcē, ko lēmuši galveni runas vīri un vai būt mūsu Latvijai. Noklausījies tēva stāstīto, Pūliņu Jānis bija gaužām neapmierināts:
‘’Vai tad nu kungiem dūšas nepietiekot beidzot skaidri pateikt, ka būs sava valsts un nodibināt tai savu valdību?’’
Hermaņa kungs, kurš arī tikko bija piebiedrojies pulkam pie mūsu mājām, lika pretī Jānim, ka nevajagot nekādu neatkarīgu Latviju un pareizais ceļš ir autonomija Vācijas vai Krievijas impērijas sastāvā. Šis Hermaņa kunga izteiciens izsauca asas diskusijas, kas parauga bļaušanā.
Es devos uz savu istabu lasīt grāmatu par Krievijas vēsturi skolas vajadzībām. Uzmanība pie grāmatas īsti neķērās un, atlaidies gultā, sāku vaļējām acīm sapņot par to, kā būtu kļūt par oficieri neatkarīgās Latvijas armijā.
*1917. gada 5. decembra ieraksts dienasgrāmatā
