Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Atgriešanās mājās liek par visu vairāk novērtēt pēdējo īsto civilizētās pasaules labumu, kuru mums ir izdevies šeit saglabāt – pavarda sniegto siltumu.
Darbi nebūtu nemaz tik smagi, ja mēs visi būtu pāris gadus jaunāki un labāk paēduši. Brīžiem šķiet, ka vairāk darīja mūsu uzraudzīšanai nozīmētie divi nabaga vācu karavīri. Pieklājīgi un labi audzināti puiši, kuriem šķiet bija liels kauns par šādu cienījamu kungu izkalpināšanu. Pasaulē, kurā kārtība apgriezta ar kājām gaisā, vienīgais, kas atliek pieklājīgam cilvēkam, ir mulsums.
Visliktākais, protams, bija klimats un naktsmājas. Izmitināja mūs bēgļu pamestā mājās, kurām nebija vairs nedz logu, nedz durvju. Lai sasildītos, nokurinājām visu, ko izdevās atrast – vecu galdu, lupatas, skaistu godu tērpu, pūra lādi un citas mantiskās vērtības, ko īpašnieki bija atstājuši, bet zagļiem nebija ienācis prātā vēl aizstiept. Tagad saprotu, ka šajos laikos pat logi ir luksus, un mēs ar Emīliju dzīvojam kā īsti aristokrāti.
Bet logi un durvis nav vienīgais, kas šajos laikos iet mazumā. Vezumnieku zirgiem nebija nedz astes, nedz krēpes. Ieraugot šos ērmus, mūsu grupa sāka gardi smieties par nabaga radībām.
Vezumnieki mums dusmīgi atcirta, ka tāda pavēle bijusi – visiem zirgiem līdz mēneša beigām jābūt apcirptiem.
Ja nē, būs bargs sods.
Abi vācu karavīri saprata par ko mēs runājām, un bikli sāka taisnoties. Redz karš, un šādi laiki pienākuši. Kā jau iepriekš rakstīju – pieklājīgi un patīkami puiši.
*1917. gada 17. novembra Ieraksts dienasgrāmatā