Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Tagad manas dzīves lielākā problēma ir nepiemēroti apavi. Manas vasaras kurpes nav noturīgas pret mitrumu un, tā kā zemi klāj kūstošs sniegs, pēdējās dienas kājas ir slapjas. Antons vakar ieteica doties uz tirgu. Tur daudzi tirgojot paštaisītus apavus. Tā nu šodien arī atradu brīvu brīdi apmeklējumam.
Patiešām, mūsu tirgū vairākās vietās bija izlikti paštaisīti apavi. Pārsvarā taisīti no nevajadzīgas drēbes un zole izveidota no vadmalas, sašūtas vairākās kārtās. Labāki apavi maksāja 8-9 ostmarkas, bet noplukušāki un sliktākas kvalitātes no 4-6 ostmarkām. Nevieni gan nešķita īsti piemēroti ziemas apstākļiem.
Gāju garām un pētīju, līdz ieraudzīju pazīstamu seju. Tas tak Rīgas ostas agrākais muitas ierēdnis Jumiņš. Ar viņu pāris gadus pirms kara biju iepazinies sanatorijā Somijā. Līdz kara sākumam sanāca mums šad un tad tikties saviesīgos pasākumos un uzturējām arī neregulāru korespondenci. Atminos, ka vēl 1914. gada vasarā, kad satiku viņu kādā saviesīgā pasākumā, viņš teicās, ka esot paaugstināts un drīz braukšot uz Petrogradu. Ko viņš tagad dara Mītavā?
Piegāju klāt un teicu ‘’Jumiņa, kungs, kur tas laiks’’. Pārvarējis pirmās pārsteiguma sekundes viņš atplauka smaidā ‘’Nikolaj!’’. Tā nu viens otru iztaujājām. Mani interesēja, kā tad viņš šeit nonācis, bet viņu – kā man izdevās izvairīties no evakuācijas. Izstāstīju savu stāstu un pārdzīvojumus.
Tad bija kārta Jumiņam. Kara sākums, protams, nenāca par labu tirdzniecībai, un Petrogradā nevienam vairs jaunus muitas ierēdņus nevajadzēja. Tā nu viņš palika Rīgā. Līdz februāra revolūcijai alga vēl maksāta, bet pēc tam situācija pasliktinājusies. Tā nu bijis jāgudro, kā piepelnīties. Viens no viņa draugiem, pilsētas darbinieks, esot ieteicis kopā ar ģimeni taisīt kurpes no visādiem atgriezumiem. Šī rūpala esot kļuvusi visai ienesīga, un tagad jau vairāki bijušie ierēdņi ir sākuši darīt to pašu.
Jumiņš pats kurpes netaisot, bet viņš izmantojot savus agrākos sakarus, lai aizvestu gatavo preci arī uz citām oberosta pārvaldītajām pilsētām. Viena krava esot pat aizfīrēta uz Viļņu.
Kad izstāstīju savu bēdu stāstu par zābakiem, Jumiņš teica, ka vēl ir cerība. Godīgi sakot, šie paštaisītie apavi esot štruntīgi. Bet viņš zinot pāris grupējumus, kas uzpērk zagtus apavus. Ja viņš pa draugam pajautāšot, varbūt ir cerība, ka mani zābaki atrodas. Lai es tik pāris dienas pagaidot, un tad viņš man ziņošot.
1917. gada 24. novembra ieraksts dienasgrāmatā
