#LV99plus: Baumo par amerikāņu plāniem uzbrukt Rīgai

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autore ir viena no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāta, bet nekādā gadījumā ne "feika". Šī varone mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Marija Bērza

Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas hronoloģiski stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti.

Marija Bērza (dzimusi Tišlere), 29 gadi (dzimusi 1888. gada 1. decembrī) – Kuldīgas vācbaltu amatnieka meita, kura īsi pirms kara apprecēja turīga latviešu saimnieka vecāko dēlu Ansi Bērzu. Sākoties karam, vīru iesauca armijā. Viņš piedalījās Prūsijas ofensīvā un pēc Tannenbergas kaujas kļuva par karagūstekni. Vīra ģimene pēc Kurzemes okupācijas sākuma devās bēgļu gaitās, un vīra brālis Kārlis pieteicās strēlniekos. Marija pati nedevās bēgļu gaitās un kopā ar savu mazo meitiņu Annu (dzimusi 1912. gadā) palika pie saviem vecākiem Kuldīgā. Marijas rūpju centrā ir viņas vīrs, kuram viņa regulāri sūta vēstules, pārtikas paciņas un cita veida palīdzību. Paralēli Marija sarakstās arī ar savu māsu Vilhelmīni, kura dzīvo Liepājā. Tāpat ar Mariju cenšas sazināties vīra vecāki, kuri grib uzzināt kaut ko vairāk par savu dēlu. Marija aplūkotajā periodā pamatā uzturas Kuldīgā, periodiski dodas apciemot māsu Liepājā.

Par diskusiju platformu šiem notikumiem un tā laika dzīvesstilam piedāvājam mūsu "Facebook" grupu "Dzīvā vēsture",bet Marijai ir arī savs "Facebook" profils. 

Šorīt Dora teicās esam smagi slima. Viņa palūdza, lai informēju atbildīgās personas par viņas nespēju strādāt. Nonākusi fabrikā, devos pie atbildīgā oberosta ierēdņa. Viņš vien noraustīja plecus un teica, lai pasakot par to Legzdiņa kundzei. Legzdiņa kundze teica, ka Dora jau tāda vācu freilenīte vien ir un ka varbūt ir laiks padomāt viņas pārcelšanu uz citu cehu. Šāda iespēja mani nedaudz sarūgtināja, bet devos ķerties pie darba.

Šo dienu man nācās pavadīt blakus Līzei. Viņa bija viena no retajām strādniecēm šajā cehā, kura nenāca no pilsoniskajām aprindām. To varēja pateikt pēc viņas apģērba, izturēšanās, skaļās balss un nepārtrauktās vēlmes kaut ko stāstīt. Tieši vēlme runāt viņu atšķīra no pārējām ceha strādniecēm, kuras vienmēr bija pieklājīgi atturīgas.

Līze bija dzirdējusi visādas baumas, kuras viņa uzskatīja par ļoti svarīgām ziņām. Viņas brālis – dzelzceļa lokomotīves mašīnists – regulāri braucot uz Rīgu un tāpēc esot labi informēts par notikumiem.

Pirmkārt, amerikāņi plānojot iekarot Rīgu.

Par to liecinot noslēpumaini sarkani aeroplāni, kas esot manīti virs Rīgas. Tos esot nosūtījis pats prezidents Vilsons ar mērķi izpētīt iebrukuma ceļus un pie reizes izbārstīt dažādas skrejlapas. Pēc kara Rīgu atdošot angļiem.

Otrkārt, Kerenskis esot izdarījis pašnāvību, bet Ļeņins dzīvojot Ziemas pilī un drīz pasludināšot sevi par strādnieku imperatoru.

To viņas brālis uzzinājis no drošiem avotiem. Viņam esot labi sakari vācu armijas izlūkošanā.

Vispār ap jauno gadu visi noslēgšot mieru un karš beigšoties. Šis izteikums aizkaitināja netālu sēdošo Strazdiņa kundzi. Viņa Līzai teica, ka var visādas glupības stāstīt, bet mānīt sevi un apkārtējos, ka gaidāms kāds brīnumains miers, nedrīkst. Līza atcirta, ka to viņas brālim esot teikuši augsti stāvoši virsnieki. Strazdiņa kundze sāka smieties. Labāk, lai viņas brālis izbeidzot dzert. Dzeršana esot vienīgais iemesls kāpēc viņu krievi neevakuēja kara sākumā.

Līza ļoti apvainojās un pievērsās atkal man. Tajā brīdī, kad viņa sāka runāt par Doru, man palika neērti. Viņa skaļi izteica savas aizdomas par to, ka Dora nemaz varētu nebūt slima. Bet tad viņa man pieklusinātā balsī sāka jautāt, kāpēc es pavadu laiku ar Doru - viņa esot vāciete, un viņai te vispār neesot vietas. Un mums, godīgiem latviešiem, tomēr ar vāciešiem nevajadzētu saistīties.

Es sākumā nesapratu, bet labi, ka necentos sīkāk paskaidrot situāciju. Redzot, ka man šī tēma nepatīk, Līze vien teica, ka tas tā pa draugam. Neko ļaunu neesot domājusi. Bet pār mani nāca atskārsme. Neviens šeit nemaz nezina, ka esmu vāciete. Nav pirmā reize, kad cilvēki mani notur par latvieti. Bērnībā labākā draudzene bija latviete Zane, tāpēc brīvi runāju bez mazākā akcenta. Kopš apprecējos ar Ansi, arī uzvārds mani maskē. Visiem šķiet, ka esmu īsta latviete.

Un pret Doru te visi tik vēsi ne jau tāpēc, ka viņa kādu darbu slikti dara. Viņa ir vāciete, un daudzas no dāmām šeit tieši vāciešus vaino savas dzīves sagraušanā. Turpmākajā dienā viss Līzas stāstītais man slīdēja gar ausīm, un šos jautājumus vēl ar vien cilāju savā galvā.

*1917. gada 30. novembra ieraksts dienasgrāmatā

 

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti