#LV99plus: Avīžzēni Cēsīs atsakās pārdot lielinieku avīzes

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autors ir viens no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāts, bet nekādā gadījumā ne "feiks". Šis varonis mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Andrejs Kalniņš

Autors ir viens no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.

Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.

Saziņas medijs projektā #LV99plus - ieraksti dienasgrāmatā.

Andrejam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture". 

Rīt beidzot būs vēlēšanas. Kaut gan kopš tēvs aizbrauca uz Valku, man vairs īsti nav nekādu pienākumu.

Māte tagad gan mani katru dienu sūta pārbaudīt, vai pie avīžu zēniem nav jaunāko ''Līdumu'' numuru. Agrāk viņai ''Līdums'' maz interesēja, bet tagad satraukumā par tēvu viņa ķer katru ziņu no Valkas. Viņas domu gājiens – ja ''Līdumu'' var dabūt, tad lielinieki vēl nav visus no nacionālpadomes iemetuši cietumos vai - nedod Dievs! - nošāvuši.

Šim domu gājienam gan ir viena problēma. Pie mums ''Līdums'' atnāk ar nokavēšanos. Dienu, dažkārt divas vēlāk. Tāpēc var gadīties, ka jaunākā ''Līduma'' nemaz nav, un mātei jāsatraucas vēl vairāk.

Šodien izdevās dabūt vakardienas ''Līdumu'', bet - ak to nejēdzību. Ne vārda par nacionālo sapulci. Un pirmais virsraksts vēl vēstī par bruņotām laupītāju bandām Valmierā. Cik tad tālu tā Valka no Valmieras - mamma nopūtās. Ja lielinieki nenomušīs, tad bruņoti dezertieri gan. Neprāts, māte teica. Nācās vien piekrist.

Teicu mātei, lai neuztraucas. Atkārtoju tēva sacīto, ka tagad turpinās vēlēšanu laiks un lielinieki nevienam pāri nedarīs. Un tēvs ir gana gudrs, lai no bandītiem paglābtos. Māte uzmeta pārmetuma pilnu skatienu.

Izstāstīju, ka pat avīžzēni neciena lieliniekus un nekādu sodu nedabū.

Viens no viņiem, mans skolas biedrs Miķelis, stāstīja, ka daudzi atsakoties tirgot lielinieku avīzes. Un lielinieki viņiem neko nevar padarīt.

Teicu mammai, ka lielinieki ir nespējīgi. Viņu vara pagaisīs pēc vēlēšanām gluži kā pelnrušķītes kariete pārvērtās par ķirbi pēc pusnakts. Māte teica, lai beidzu prātuļot. Tāpat es neko nesaprotot.

*1917. gada 1. decembra ieraksts dienasgrāmatā

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti