«Latvijas pērles»: Ērberģes muiža, labās enerģijas dižozols un Zilā dāma

Lai arī skola koši baltajā Ērberģes muižas ēkā ir jau vairākus gadu desmitus, tomēr apkārtne ar sakopto parku, bijušo klēti, veļas māju un pagrabiem vēl atsauc atmiņā tos laikus, kad tur saimniekoja baroni fon Hāni. Muižu arvien daiļo 350 gadus vecs "labās energijas" dižozols, un arī tai ir savs spoks – Zilā dāma.

Neretas novada Mazzalves pagasta Ērberģes muižas vēsture sākas no 15.gadsimta vidus. Laika gaitā tur saimniekojušas vairākas vācbaltu baronu dzimtas – savulaik par godu tās īpašniekiem Taubēm tā dēvēta par Taubes muižu, un muižas ļaudis saukuši par taubiešiem. 1806.gadā šo vietu nopirka fon Hāni – sena  vācbaltiešu dzimta, kas bija ieceļojusi Livonijā 14.gadsimtā un kuriem piederēja vairāki īpašumi gan Kurzemē, gan Zemgalē, gan arī Krievijā.

Mazzalves pagasta  tūrisma organizatore Silvija Lisovska stāstīja, ka baronu fon Hānu dzimtai piederēja zeme 1862 hektāru platībā. Pēc agrārās reformas 1920.gadā visu Hānu zemi sadalīja 159 jaunsaimniecībām. Tā kā bija doma muižas ēkā ierīkot skolu, tā sauktajos Ulmaņlaikos muižu no Hāniem nopērk par 750 latiem.

Labās enerģijas vieta un dižozols

Senākais Ērberģes muižas teritorijas liecinieks ir pamatīgs ozols, kam ir vairāk nekā 300 gadu.

"Šim ozolam ir 350 gadu. Apkārtmērs ir 5,16 metri, tāpēc tas ir dižozols. Zinātnieki bijuši atbraukuši un teikuši, ka baroni fon Hāni ļoti veiksmīgi esot izvēlējušies šīs ēkas vietu. Tāpēc, ka tajā puslokā, ja ir bijis pērkona negaiss un lietus, nāk ļoti liels siltums. Un tā ir labās enerģijas vieta, kurā visi cilvēki labi jūtas un nekad nesteidzas," klāstīja Lisovska.

Pēc viņas teiktā, atbraukušie viesi esot teikuši, ka arī ozolam ir laba aura. "Paskatieties, kā ozols sadalās uz pusēm – šajā pusē ir tāds rags un šajā pusē ir savādāks rags.

Tie, kas ir atbraukuši pie mums, teikuši, ka šis ir labās auras ozols tikai tāpēc, ka šis ozols nes labo enerģiju gan sievietēm, gan vīriešiem."

Baroneses smalkā veļa un čorts

Ērberģes muižas komplekss ietver arī klēti, zirgu stalli, smēdi, kas ir saglabājusies, kā arī veļas māju jeb tā saukto vešūzi.

"Stāsts par baronesi Mariju liecina, ka viņai esot bijusi ļoti izsmalcināta veļa. Un tad, kad mūsu vešerienes mazgāja viņas veļu, viņas gribēja tā nedaudz pašpikot, kāda tad ir tai Marijai veļa. Viņas apskatījās visas mežģīnītes, visas cakiņas, kas, protams, tika vestas no Vācijas. Un viņas atdarināja un veidoja līdzīgas apakšveļas komplektus arī sev. Un tas bija tik interesanti, ka pēc tam cilvēki runāja, ka arī mūsu vešerienēm, vešūža meitenēm ir tik smalka veļa, kas atgādina baroneses Marijas veļu," stāsta Mazzalves pagasta  tūrisma organizatore.

Viņa atzina, ka baronese nepieķēra savas vešūžu meitenes veļas atdarināšanā, jo tomēr padotajām veļa nesanāca tik smalka – audums tomēr bija prastāks.

Vēl interesants stāsts ir par barona Hāna dāvanu baronesei Marijai viņas dzimšanas dienā. Proti, reiz viņš uzdāvināja baronesei zirgu, un uzdevums bija izdomāt tam vārdu. Baronese zirgu nosauca vārdā, kādu bieži lietoja zemnieki, – par Čortu jeb Vellu, kā viņi mēdza lamāt muižkungus.

"Tad, kad baronese Marija vienu dienu gājusi garām ratnīcai, tad tieši tajā brīdī viens zirgu puisis ir dzirdījis zirgu. Kā tas zirgs liecies un pastūmis ar purnu uz priekšu to spaini, tā tas spainis apgāzies. Un puisi teica: "Ak tu, čorts tāds!"

Un baronesei ļoti iepaticies šis vārds čorts. Līdz ar to zirgs pēc tam nodzīvoja 27 gadus."

Siltumnīca, kur augiem pārziemot

Vietā, kur tagad ir parks, bijusi arī cūku kūts un liela apkurināma siltumnīca, kur skaistos, daudzgadīgos augus, kas vesti arī no ārzemēm, glabāja aukstajā ziemas periodā. Pirms tam tos rudenī izraka un pavasarī atkal iestādīja.

Muižas parku projektējis arhitekts Šelda, kura vadībā 1868.gadā projektēta arī Ērberģes muižas pārbūve. Muižas parka lielums ir 7,8 hektāri, un tur ar dārznieka palīdzību mērķtiecīgi iestādīti daudzi koki, arī no ārzemēm ievestie.

"Jo tad, kad atbrauca Hānu dzimtas pārstāvji, viņiem bija tāda grāmatiņa līdz. Tajā grāmatiņā arī ir sarakstīts, kādi koki kurā vietā ir stādīti. Un tad viņi gāja un skatījās, kuri koki ir saglabājušies no viņu laikiem," stāsta Mazzalves pagasta tūrisma organizatore

Runa ir par to laiku, kad Latvija bija viena no Baltijas guberņām Krievijas impērijas sastāvā un tāpēc arī Marijas fon Hānas rikšotājs ir ticis pie minētā slāviskā vārda.

Bet Hānu pēcteči vēl šobaltdien apciemo savu senču bijušos īpašumus un  meklē augus un kokus, par kuriem vēsta dzimtas vēstures raksti.

Pagrabs ar ledu, strautiņu un sikspārņiem

Ievērības cienīgi ir muižas divi pagrabi, kas arī tagad tiek izmatoti. Savulaik blakus pagrabiem esošajā upītē ziemā izzāģēti ledus gabali, kas nesti pagrabā.

"Un visu vasaru varēja turēt jebko, nekas neaizgāja bojā," stāstīja Lisovska, vēlāk piebilstot – ja burkānus, kartupeļus rudenī ielika šādā pagrabā, "tad tieši tādus pašus jūnijā izņem. Nav ne savītuši, nav ne bojāti. Ļoti pareizi veidots pagrabs."

"Tad, kad mūsdienās šeit bija atbraukuši pētnieki, viņi teica, ka viņi tajā pagrabā ir ieraudzījuši deviņas sikspārņu sugas," teica Mazzalves pagasta  tūrisma organizatore.

"Pagrabu dzēsēja strautiņš, tecēja cauri strautiņš. Tagad tā vairs nav; un tad bija tādi milzīgi āķi, uz kuriem pat puscūkas karājās sakārtas. Un baroniem priekš kafijas bija jānes no otra strautiņa ūdens. Un arī vēl skolas laikā klasēs karafēs ūdeni nesa no avotiņa, kas ir tepat," piebilda Elmārs Vectirāns.

Viņš sākotnēji stādās priekšā kā barons fon Hāns. Un viņš nemaz nemeloja, tā teikdams, jo bieži vien tūristus te sagaida baroni un muižas ļaudis, tērpušies  senlaiku kostīmos un tādējādi vēl vairāk viesiem uzburot aizgājušo dienu gaisotni. Elmārs te ir dzimis un  audzis, un pamatīgi izzinājis no saviem vecvecākiem stāstus par Hānu dzimtu. Jo viņa vecāmāte bija spīzmane jeb muižas saimniecības vadītāja.

Skaistā veranda, Marijas tilts un Zilā dāma

Tāpat ikviens Ērberģes muižā var acis pamielot ar  skaisto verandu, kas uzbūvēta otrpus ēkai. "Šveices veranda" ir ļoti plaša, no tās uz upi ved dārza kāpnes. "Šeit arī baroni pastaigājās, varēja kafiju iedzert un arī pavērās ļoti plašs skats. Skats bija ļoti brīnišķīgs," stāstīja Lisovska.

Vēl skaists savulaik bijis Marijas tilts, ko barons Hāns savai sievai Marijai uzdāvināja dzimšanas dienā. "Marijas vārda dienā [22.jūlijā] mēs svinam Marijas tilta svētkus," stāsta Lisovska.

Tiesa, tilts nav saglabājies, jo to 1944.gadā Otrā pasaules karā atkāpšanās laikā sasprindzināja Vācijas armija, taču tā vietā ir uzbūvēts jauns tilts. Vecais tilts bijis ar lielām, skaistām arkām un ar puķu novietnēm. "Jo, kad baronese gāja pastaigāties ar saulessargu, tad viņai visur bija liels skaistums apkārt," piebilda Lisovska.

Ja muižas kalpotāji atceras baronus ar labu vārdu, tad pašiem kungiem savā  starpā gan tik gludi nav gājis – nelaimīga mīlestība pret zemākas kārtas puisi vienu no Hānu dzimtas pārstāvēm ir padarījusi nemirstīgu. Par to liecina norāde –"Zilās dāmas taka".

Runa ir par barona Hāna māsu – arī vārdā Marija, kura bija iemīlējusies staļļa puisī, un tas nepavisam neesot paticis muižkungam. "Viņš nevarēja pieļaut, ka viņa māsa apprecas ar zemākas kārtas cilvēku," stāstīja Lisovska.

Barona fon Hāna māsa muižas kamīnzālē izdarīja pašnāvību. "Viņa iedzēra indi, jo nevarēja pārdzīvot, ka  viņas brālis neļauj viņai tikties ar puisi, kuru viņa bija iemīlējusi,” teica Mazzalves pagasta  tūrisma organizatore.

"Zilā dāma vēl arvien klīst, vēl arvien ir redzama īpaši pusdienlaikā. Bet tādi īpaši gadījumi ir piektdienās, 13.datumā, pilnmēnesī, kad Zilā dāma vēl arvien staigā pa kamīnzāli un pastaigājas  arī pa visu muižu, un nošķauda "apčī", kas ir dzirdams."

0 komentāri
Pievienot komentāru
Jaunākie
Populārākie
Interesanti