15. - 16. gadsimta robeža ir laiks, kad sāk runāt par agrajiem jaunajiem laikiem. Tas ir laiks, kas seko viduslaikiem. Par to hronoloģisko robežu var pieņemt drukas mašīnas izgudrošanu 15. gadsimta beigās vai arī 1517. gadu, kad Mārtiņš Luters ar savu publicitātes aktu ievada reformāciju. Tas ir laiks, kas nāk ar citādām ekonomiskām attiecībām. Tiek runāts par tā saukto “komerciālo revolūciju”. Vairāk ir zināma “industriālā revolūcija” - process, kas sākās Lielbritānijā 18. gadsimta nogalē. Komerciālās revolūcijas jēdziens ir krietni vairāk izplūdis.
Gvido Straube: 15. - 16. gadsimta mija ir ļoti vētraini laiki – 1492. gads – Gūtenberga izgudrojums un 1517. gads – reformācija ir divas kopā saistītas lietas. Pastāv uzskats, ka bez drukājamās mašīnas Lutera reformācijas idejas nebūtu uzvarējušas. Šīs divas lietas iet kopā un iezīmē pāreju no viduslaikiem uz jauniem laikiem. Lielā mērā tas iezīmē izmaiņu domāšanā, izmaiņas daudzās jomās – arī tirdzniecībā, finansēs. Komercializācija izpaužas arī tā laika modernās sabiedrības jaunajā pieejā naudai. Līdz šim nauda vairāk pastāvēja kā mērs, kā samērīt vienu preci pret otru, un pamatā lielā mērā dominēja maiņas tirdzniecība. Kaut vai ņemot Rīgas piemēru – rīdzinieki pārdeva uz Rietumiem labību, kokmateriālus, ādas, pretī saņemot adekvātā daudzumā siļķes, sāli, dārgus izstrādājumus. Nauda parādījās reti. Pēc reformācijas laika arvien biežāk redzam, ka tirgotājs ar tirgotāju tirgojas un visur parādās nauda. Tas ir starta šāviens banku attīstībai. Darījumu sarakstēs agro jauno laiku posmā redzam, ka tirgotāji arvien vairāk norēķinās caur bankām. Līdz ar to bankas un nauda arvien vairāk sāk spēlēt noteicošo lomu komercijā, un komercijas jeb biznesa apjoma pieaugums šajā laikā – 16., 17. un 18.gadsimtā attīstās ļoti lielos tempos.
Paskatoties kaut vai Rīgas ostas aktivitāti sezonā, redzam, ka no 16. gadsimta vidus līdz beigām kuģu apgrozījums ostās pieaug ik gadu. Dabiski, tas atkarīgs no starptautiskās politiskās situācijas, ja ir karš, noplok apjoms, arī ja gadās īsākas vasaras, respektīvi, ir īsāka navigācija, arī apjomi ir mazāki, bet jebkurā gadījumā redzam, ka apmēram starp 16. gadsimta vidu un beigām kuģu apjoms pieaug. Ja gadsimta vidū tie ir kādi 140 kuģi vidēji sezonā, tad gadsimta beigās tie ir pāri par 200 kuģiem. Bez tam, līdz pat 18. gadsimtam ieskaitot, līdz franču revolūcijai tie apjomi jau sāk sasniegt apmēram 900 kuģus sezonā, kas ir būtisks apjoms. Jāņem vērā arī tas, ka pieaug šo kuģu kravnesība, līdz ar to tās preces, kurām visām, dabiski, ir kaut kāds segums arī naudā.
Sabiedrība kļūst arvien vairāk tendēta uz iesaistīšanos pirkšanas un pārdošanas procesos. Klāt nāk vēl tas aspekts, ka sabiedrībā arvien vairāk parādās lieki līdzekļi, kas viduslaikos bija ļoti reta parādība.
Cilvēki nopelna vairāk, nekā viņiem nepieciešams tērēt, lai sevi pabarotu, sevi apģērbtu. Līdz ar to arvien vairāk pieaug pieprasījums pēc tādām precēm, kas varētu signalizēt pārējai sabiedrībai par attiecīgā indivīda labklājību. Viduslaikos “zīmēties” jeb izrādīties ar kaut kādām dārgām lietām bija tikai valdnieku, bīskapu, arhibīskapu privilēģija. Agros jaunos laikos jau pieaug to cilvēku masa, kuri var sākt atļauties demonstrēt savu labklājību, un dabiski tas notiek, pirmkārt, ar apģērbu un rotaslietām, caur mājas iekārtojumu. Tas arī sekmēja kopējo biznesu. Līdz ar to pieaug pieprasījums pēc luksusa precēm, pēc juvelierizstrādājumiem, apģērbiem un veidojas tāda lavīna, kur šī komercija pieaug.
Eduards Liniņš: Kas noteica tobrīd notikušo Eiropas izraušanos ārpus ģeogrāfiskās telpas, kurā tā bija pastāvējusi visus viduslaikus, tātad teju 1000 gadus, katrā ziņā kopš 7. gadsimta, kopš islāma izplešanās tuvajos Austrumos?
Gvido Straube: Te jāmin vairākas lietas. Viena - ir šī cilvēkiem iedzimtā ziņkārība. Varētu arī izmantot latviešu literatūrā zināmo “dullā Daukas sindromu” ieskatīties pāri apvārsnim, kas tur tālāk ir. Šī izziņas interese ir varbūt viens no virzītājspēkiem, kāpēc spāņi, portugāļi, itāļi, vēlāk arī angļi dodas tālos ceļojumos.
Otra lieta - cilvēka prāts, tas kļūst arvien gudrāks, arvien zinošāks, un atklājumi gan astronomijā, gan pasaules uzbūvē deva norādījumus, ka zeme ir apaļa, tātad ir iespēja, braucot apkārt zemeslodei, nonākt pie mērķa varbūt krietni ātrāk, nekā tas tika darīts līdz šim. Arī būvniecības attīstība visdažādākajās jomās ir būtiska, gan ēkās, bet jo sevišķi kuģubūvē, kas deva arvien drošākus un stabilākus kuģus, kas varēja kuģot arvien tālāk un izturēt smagus pārbraucienus.
Summējas daudzas lietas. Arī šī ideja pēc nezināmām ļoti bagātām zemēm. To mēģināja atrisināt ar iespējām, ko piedāvāja tā laika progress. Tas viss deva sprādzienu. Kā arī tas, ka dažas Eiropas valstis nonāca pie pasakainiem zelta krājumiem Latīņamerikā. Tas arī bija zināmā mērā trieciens visai Eiropas komercijai, un varbūt kaut kādā momentā uzmeta Spāniju un Portugāli viļņa augšgalā. Kaut gan, kā redzam tālākā attīstībā, tas varbūt arī bija tāds devītais vilnis. Viegli, vienkārši aizbraucot un atņemot, var iegūt pasakainas bagātības – zeltu, sudrabu, bet tas faktiski sekmē to, ka šīs divas Eiropas valstis ļoti ātri arī nokrita lejā, un citi, kas varbūt mēģina turēt līdzi ar krietni smagu darbu, sasniedz kaut ko vairāk. Tie paši angļi, franči, vācu nācija.
Eduards Liniņš: Šeit iezīmējas tendences, kuras, domāju, ir noteikušas Eiropas vēsturi un pasaules vēsturi 500 gadus. Varbūt mēs šobrīd piedzīvojam kādas jaunas ēras iestāšanos, kad Eiropa zaudē savu nepārprotamo līdera lomu pasaulē, bet agrie jaunie laiki ir laiks, kad tiek likti pamati Eiropas koloniālismam. Un Eiropa šajā laikā sāk veidot globālo komerciju, kas arī ir pilnīgi jauns fenomens, kas līdz tam īsti pasaulē nav bijis, kad darbaspēks, proti, melnie vergi no Āfrikas tiek nogādāti Amerikā, kur tiek iegūtas izejvielas. Lielākoties šīs izejvielas kā jēlvielas nonāk Eiropā, kur no tām kaut kas tiek ražots un tirgots ne tikai Eiropā, bet arī pārējai pasaulei. Tātad shēma, kas ļoti ilgi ir darbojusies un kur svarīgs šis moments – Eiropa ir tā vieta, kur tiek pielikta pievienotā vērtība. Kaut gan citas pasaules daļas, ja skatāmies uz tiem pašiem viduslaikiem, varētu šķist, šai ziņā ir ne mazāk spējīgas, ne mazāk veiksmīgas. Kaut vai Ķīna, kas civilizācijas ziņā nepārprotami visus viduslaikus ir Eiropai priekšā.
Gvido Straube: Ķīnas fenomens un Āzijas fenomens ir tomēr šajā laikā pašu norobežošanās, tā to varētu raksturot, līdz ar to viņi nav atvērti, lai iesaistītos šajā kopējā biznesā.
Eiropa ir tas katls, kur viss vārās, un laikam te ir jārunā par to sabiedrības struktūras maiņu, kas notiek agros jaunos laikos. Ja viduslaikos lielā mērā absolūtā cilvēku masa pati sevi pabaroja, apģērba, bet sabiedrība vēl Eiropā bija ļoti tuvu naturālajai saimniecībai, tad
agros jaunos laikos notiek ļoti strauja aiziešana no šīs pašapgādes, un pilsēta kļūst par sabiedrības centru. Ne velti arī saka, ka Lutera reformācija ir pilsētu reformācija. Sāk strauji pieaugt tā cilvēku masa, kura ir jāpabaro un ir jāapģērbj.
Tas arī sekmē šo komercializāciju, ražošanas attīstību, konkurenci. Kaut vai porcelāns, par kuru sakām – Ķīnas porcelāns. Eiropa ļoti ātri saprata, ka, lai konkurētu ar dārgo Ķīnas porcelānu, valdnieku līmenī tiek izstrādātas, šodien mēs teiktu projekti, programmas, kā tikt pie tā porcelāna. Francijā ir Sevras porcelāns. Faktiski tas ir valsts pasūtījums, monarha investīciju ideja, lai monopolizētu un labi pelnītu visas Eiropas līmenī. Vācija arī eksperimentē, viņiem varbūt tas neiet tik fiksi kā frančiem, bet arī viņi tiek pie sava Meisenes porcelāna, kas arī ir daudzus gadsimtus marka, ko visi pazīst.
Redzam arī to pašu ar Latvijas piemēru.
17. gadsimtā Vidzemē zviedri sāka būvēt veselu virkni manufaktūru stikla iegūšanai, papīra iegūšanai, dažādu materiālu iegūšanai ieroču ražošanā, un ir arī Kurzemes fenomens ar savu manufaktūru sistēmu.
Mēs varam pārmest, ka tās nebija varbūt tās modernās manufaktūras, nebija algotais darbaspēks, bet arī viena liela daļa Rietumeiropas manufaktūras, kā izrādās, ir darbojušās ar piespiedu darbaspēka izmantošanu. Līdz ar to tas Kurzemes fenomens, ko bieži Dunsdorfs [Edgars] un citi vēsturnieki kritizējuši, nemaz nav tik provinciāls un nepareizs, tas ir diezgan tipisks daudzām Rietumeiropas valstīm.
Ir jāražo, jo ir iespējams pārdot. Ir parādījies tirgus – pilsēta ar cilvēkiem, kuri vairs netur savus lopus.
Eduards Liniņš: Kad jūs ierunājāties par porcelānu, man ienāca prātā kaut kur lasīta, droši vien tā ir drīzāk leģenda, ne dokumentāls notikums. Runa bija tieši par Meiseni: Saksijas kūrfirsts ir iespundējis alķīmiķi, teiksim, tornī ar pieprasījumu, lai viņš tad atrod to metodi, kā var pārvērst kaut ko zeltā. Protams, tas nav sekmējies, bet viņš ir atklājis porcelāna ražošanas tehnoloģiju, un tā ir nesusi kūrfirstam krietni daudz zelta. Man liekas, tā ir tāda ļoti spilgta leģenda arī tai ziņā, ka parāda šo šķīrumu starp domāšanu iegūt zeltu un zelts kā visu vērtību mērs, vai arī izdomāt kaut ko, ko ražojot, var pie tā zelta atkal tikt.
Gvido Straube: Zelts ir tā laika pielūgsmes objekts. Amerikas atklāšana būtiski izmainīja zelta cenu un daudzumu, un arī popularitāti Eiropā. Bet ir ļoti interesanti paskatīties uz šo zeltu fenomenu no tāda varbūt dīvaina, Latvijā ne pārāk populārā vēstures novirziena – noziedzības vēsture.
Tieši Eiropas noziedzības vēsturē ir viens skaidrojums, ka zelta popularitāte un vērtība tieši agros jaunos laikos sekmēja zelta priekšmetu zagšanu.
Agrāk zagļi un laupītāji nav bijuši tik ieinteresēti zeltā un sudrabā, bet tieši agros jaunos laikos zelts sāk uzkrāties mājās, jo bagātie pilsoņi grib demonstrēt, ka viņiem ir zelta galda piederumi. Tos ir viegli nozagt, un tos var viegli realizēt, jo var vienkārši pārkausēt, un līdz ar to ir grūti sadzīt pēdas.
Eduards Liniņš: Domāšana, kas ir finanšu ideoloģija tajā laikā un kuras atbalsis brīžiem dzirdam arī vēl šodien, tātad priekšstats par to, ka valsts stabilitāti un veiksmi nodrošina tas, cik tai krājumā ir dārgmetālu. Merkantilisms ir apzīmējums šai ideoloģijai.
Gvido Straube: To var arī ļoti labi redzēt mūsu vēstures arhīvā, kaut vai tādā ikdienišķā lietā, kā dažādu muižu rēķini jeb bilances, ko muižnieki veduši. Var redzēt, ka muižnieks arī ir skolojies jeb bija informēts, viņš centās savu mājturību jeb muižturību organizēt tā, lai maksimāli šī bilance būtu pozitīva, respektīvi, lai ienākumi naudas izteiksmē būtu lielāki nekā izdevumi. Un, ja kaut kur gadās kādā gadā lielāki izdevumi, tad vienmēr var redzēt, ka nākošajā gadā ir mēģinājumi atkal to visu stabilizēt, lai nauda ienāk vairāk, nekā tiek izdota.
Visinteresantākais man liekas tas, ka faktiski arī tādi cilvēki, kuriem pat nebija iespējamas nekādas lielās skolas, labākajā gadījumā varbūt draudzes skola jeb muižas skola. Viens latviešu zemnieks, ja viņš nonāca tanī komercijas zemākajā līmenī, arī viņš strādāja uz šo peļņu. Te man liekas ļoti labs piemērs ir muižu sistēmā savdabīgais krogu fenomens, jo absolūto vairākumu krogu, kas piederēja muižniekiem, jo atrodās uz muižu zemes, apsaimniekoja latviešu zemnieki.
Un viņiem arī šī krogu bilance mūžīgi ir pozitīva, pamatā tiek domāts par peļņu, līdz ar to peļņa kļuvusi par tādu kā pielūgsmes objektu un mērķi, uz ko sabiedrība arvien vairāk sāk tiekties agrajos jaunajos laikos.
Kādreiz ir strīdi, vai biznesu var veiksmīgi realizēt arī cilvēks, kas nav studējis ekonomiku, biznesa zinības, tad vienmēr saku - latviešu zemnieks šim manam uzskatam ir ļoti labs pierādījums, jo viņš mācēja taisīt veiksmīgu biznesu, jo tā matemātika ir samērā vienkārša – ienākumi ir lielāki par izdevumiem. Ikdienā mājsaimniecībā, ja mēs to ievērojam, tad katrs nākošais rīts ir labāks nekā iepriekšējais.
Eduards Liniņš: Alternatīva šim, protams, ir kredīts, kas tautas apziņā ir dziļi iestrādātā izjūta “parāds nav brālis”. Bet agrie jaunie laiki arī ir laiks, kad veidojas pamati visām modernajām finanšu kapitāla funkcijām – tā ir kreditēšana un apdrošināšana. Te atkal var runāt par tirdzniecības attīstību, jo kuģošana ir ļoti riskanta lieta – laika apstākļi, pirātisms, kas uzplaukst šai laikā, to sauc par pirātisma zelta laikmetu, tāpēc veidojas kopuzņēmumi, tiek likts kapitāls kopā, lai tas būtu lielāks, līdz ar to stabilāks, veidojas apdrošināšana. Un faktiski ir viss finanšu pakalpojumu spektrs, kam ir jānodrošina komercijas stabilitāte. Arī runājot par kreditēšanu, te notiek liels lūzums eiropiešu domāšanā jauno laiku sākumā.
Gvido Straube: Tirgotāji pamatā ir vieni no pirmajiem, kas blakus valdnieku namiem iesaistās kreditēšanas sistēmā. Dabiski, tā laika kreditēšana nav šodienas mazie īslaicīgie kredīti. Bet tirgotājam, lai viņš dabūtu preci, banka sponsorē, kreditē šīs preces. Tālāk jau kuģinieks jeb rēderis ir tas, kas to preci atved uz Rīgu, un, Rīgā jau realizējot, pēc tam nauda tiek ar kaut kādiem procentiem atdota.
Atkal jāpiemin Latvijas valsts vēstures arhīvs, kur ir milzīgi sējumi ar tirgotāju vēstulēm, kur, man liekas, vismaz trešdaļa vēstules iet uz bankām, kur tiek runāts par kredītiem, par aizdevumiem, par vekseļiem, šī naudas plūsma kļūst arvien lielāka un lielāka.
Arī toreiz, agrajos jaunajos laikos, nesaprātīgā aizņemšanās sekmēja to, ka ik pa laikam cilvēki nonāca bankrotā. To ļoti labi varam redzēt jau agro jauno laiku beigu posmā 18. gadsimtā, kad viena liela daļa muižniecības dzīvo uz parāda. Ir secināts, ka liels daudzums Kurzemes guberņas,bijušās hercogistes, muižnieku bijuši pārāk nesaprātīgi kredītu ņēmēji, un viena liela daļa muižu bijušas faktiski apķīlātas. Bija tā saucamās bruņniecības muižas, un ja to dzimta zaudēja, līdz ar to zaudēja tiesības piedalīties landtāgā ar balsstiesībām. Tāpēc var redzēt, ka dažbrīd daži patriotiskāki, ar stiprākām ģimenes jūtām apveltīti muižnieki cenšas glābt savus nabaga radiniekus, kuri ir visu naudu notērējuši kredītos, pārpērk no viņiem, lai tikai nezaudētu šo dzimtas īpašumu.
Eduards Liniņš: Kādi agrie jaunie laiki izskatās mūsu reģionā – Latvijā, Baltijā? Viduslaiku beigas varam iezīmēt ar Livonijas karu, teritorijas sadalīšanu starp kaimiņu lielvalstīm.
Gvido Straube: Administratīvi politiski Livonijas karš ir tas, kas beidzot pieliek treknu krustu Livonijas konfederācijai. Tātad ir Kurzemes hercogiste un ir Vidzeme, kas vienā momentā ir poļiem, pēc tam zviedriem un pēc tam 18. gadsimtā Krievijas impērijai, un Inflantija jeb Latgale, kas ir ilgu laiku poļiem, un tikai pēc tam saistībā ar Polijas dalīšanu nonāca Krievijas impērijas sastāvā. Jāņem vērā arī Rīgas, kā diezgan liela reģiona tirdzniecības jeb komercijas centra, specifiskā vieta.
Izmaiņas kopējā Eiropas un pasaules komercijā sekmē to, ka Rīga straujāk sāka augt. Ja varbūt līdz viduslaikiem tā ne tik ļoti apsteidz savus tuvākos partnerus, kaut vai Tallinu jeb Rēveli, tad tieši agros jaunos laikos Rīga aizskrien Rēvelei pa priekšu.
Dažbrīd braucam uz Tallinu priecāties par to vecpilsētu, kas Rīgā vairs nav, bet tas ir pierādījums Tallinas atpalicībai, jo tā faktiski pēc Livonijas kara ir diezgan, lai neapvainojas igauņi, tomēr nīkulīga pilsēta attiecībā pret Rīgu līdz pat 20. gadsimtam.
Pēc Livonijas konfederācijas sabrukuma būtiski izmainās arī populārā saimniekošanas veida jeb lauksaimniecības nianses. Tieši ar šo laiku mēs varam runāt par klasisko muižu, ar ko bieži latviešiem ir saistītas ne pārāk labas atmiņas – klaušu laiki, dzimtbūšana un mājas pārmācība, zemnieki-bēgļi, zemnieku sodīšana, pirkšana un pārdošana. Klasiskā muiža, kas izveidojas 16. gadsimta beigās un 17. gadsimtā, tai skaitā ar dzimtbūšanu, toreizējā situācijā pie toreizējās tiesiskās regulācijas bija tas veids, kā nodrošināt veiksmīgu lauksaimniecības funkcionēšanu un arī vienlaicīgi sabiedrības pabarošanu, kaut kādu rezervju uzkrāšanu bada gadiem, kas toreiz bija krietni biežāk.
Muižu saimniecība bija tas garants, kas tomēr mācēja koncentrēt potenciālu. Muižā bija tā ļaunā, vairāk ir pēdiņās ļaunā, kura arī bada gados nodrošināja gan savu lauku apsēšanu, gan arī zemnieku lauku apsēšanu. 19. gadsimtā parādās ideja par magazīnām, kur zemniekiem piespiedu kārtā jānodod labība.
Bet 17. - 18. gadsimtā muiža ir tā, kas glābj cilvēkus no totālā bada. Muižu saimniecība un tās funkcionēšana dotajos apstākļos bija iespējama tikai caur dzimtbūšanu, caur šo piespiedu darbu.
Mums ir stereotipi par dzimtbūšanu kā ļoti nežēlīgu lietu, bet ir jau zinātnieki konstatējuši, ka klaušu kā slikto klaušu sindroms, tas, izrādās, ir 19. gadsimta “bērns”, nevis to veco piespiedu klaušu rezultāts. Pietiek paņemt tās pašas zviedru laiku arklu revīzijas un mēs redzam, ka klaušu sistēma bija pietiekoši draudzīga zemniekam. Respektīvi, ja zemnieks ir jaunatnācējs, viņš ir brīvs no klaušām, no nodevām, no nodokļiem. Arī muižnieks ir pietiekoši saprātīgs, un viņam ir izdevīgs spēcīgs zemnieks, kuram ir labi funkcionējoša saimniecība, kurš pabaro sevi un viņam paliek laiks arī strādāt muižā. Līdz ar to viņš zemniekiem dod trīs brīvības gadus, kad attīstīt savu saimniecību, un pēc tam jau attiecīgi no tā saimniecības potenciāla tiek noteikts klaušu un nodevu apjoms. Šajā ziņā pat mēs varētu teikt, ka zviedri bija humānāki pret latviešiem nekā mūsu šodienas valdība pret saviem pavalstniekiem. Ja šodien kāds latvietis grib uzsākt biznesu, viņam nodoklis jāmaksā ar pirmo biznesa dienu. Tur arī ir daudz saprātīguma, jo muižnieks grib tomēr arī ieraudzīt nākošo dienu, nevis šodien izdzīt zemnieku un pēc tam sagaidīt, ka viņš naktī nikns, izbadējies un ļauns nāks viņu likvidēt.
Eduards Liniņš: Ja paskatāmies uz Baltiju tajā laikā un varbūt uz Ziemeļaustrumeiropu plašāk, vai var teikt, ka tas ir brīdis, kad notiek tāda Rietumeiropas izraušanās uz priekšu, un šī reģiona palikšana iepakaļ ekonomisko sociālo attiecību ziņā.
Gvido Straube: Gan jā, gan nē. Kaut kādās jomās mēs esam tālu no centra, un daudzas lietas te nāk ar kavēšanos. Tajā pašā laikā, agros jaunos laikos redzam, ka apgaismības idejas un daudzas lietas, kas ir Rietumeiropā tipiskas, šeit, Baltijā, gandrīz vienlaicīgi parādās. Ir lietas, kas te neatnāk, kas iezīmē provinciālismu, bet tanī pašā laikā arī dzīves temps mainās un cilvēku mobilitāte mainās.
Ir tāda laba lieta, kā pasta stacijas uz robežām, kur tiek fiksēts ikviens ceļotājs. Izpētot pasta staciju grāmatas, mēs varam konstatēt ikvienu cilvēku, kas kaut kur brauc, un tās grāmatas ir milzīgas, tā mobilitāte ar šajā laikā būtiski pieaug, un līdz ar to, es domāju, ka daudzas tās lietas, kas Rietumeiropā ir zināmas, nonāk arī Baltijā.
Ir arī jāņem vērā tas fenomens, ka 18. gadsimtā jeb agro jauno laiku beigās pamazām Baltija nonāca Krievijas impērijas sastāvā,
milzīgās bagātības, kas ir Krievzemē, arī sāk pievilkt cilvēkus, kas grib kaut ko nopelnīt. Arī pirmie latviešu biznesmeņi Šteinhaueri faktiski to lielo naudu uztaisa uz Krievijas tirgu.
Kaut kur jau mēs kopējam Berlīnes, Parīzes modes, bet tanī pašā laikā kaut kādas lietas, kur mēs varbūt varam pārējai Eiropai demonstrēt kaut ko savu. Varbūt nav tas pozitīvākais piemērs, bet 18. gadsimtā Rietumeiropas bagātajos SPA centros, ja var izteikties šodienas terminoloģijā, ir bijis izbrīns par to, kā šņabi jeb degvīnu dzer kurzemnieki. Bija pat teiciens: “Dzer degvīnu kā kurzemnieks”. Tas ir no lielajām glāzēm, kā mēs šodien sakām, tā ir krievu mode. Izrādās, Rietumeiropā tā bija sapratne, ka lūk, tā kurzemnieki dzer degvīnu. Bet dabiski, toreizējais degvīns atšķīrās no tā, ko šodien var nopirkt veikalos.
