Par lielinieku varas īstenotāju Latvijā kļuva Strādnieku, kareivju un bezzemnieku padomes izpildkomiteja jeb Iskolats. Jau decembrī Iskolata varas iestādes slēdza laikrakstu "Līdums", kas bija kalpojis kā Latviešu pagaidu nacionālās padomes oficiozs; sekoja arī citas represijas.
1918. gada 1. janvārī Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu kongress, kas kopš decembra vidus notika Valmierā, pieņēma rezolūciju par Latviešu pagaidu nacionālās padomes aizliegšanu.
Tomēr Iskolata varas iestādes ļoti nesteidzās ar tā īstenošanu, un, kā raksta Latviešu pagaidu nacionālās padomes valdes priekšsēdētājs, jurists un politiķis Voldemārs Zāmuels, vēl 1918. gada 1. februārī valde vērsusies pie Iskolata vadītāja Friča Roziņa ar aicinājumu kopīgi deklarēt Latvijas suverenitāti. Taču dažas nedēļas vēlāk lielinieki Zāmuelu arestēja un mēģināja līdz ar citu ķīlnieku grupu izvest uz Krieviju. Par laimi, izvedamos apsargāja pavirši, Zāmuēlam Pleskavā izdevās izbēgt un atgriezties Valkā, kur starplaikā bija ienācis Vācijas karaspēks.
Vācija okupēja visu Latvijas teritoriju 1918. gada februārī pēc tam, kad bija nonākušas strupceļā miera sarunas starp Padomju Krieviju un Vāciju un tās sabiedrotajiem.
No vienas puses, visas Latvijas nonākšana vienā militāri politiskajā zonā nāca par labu neatkarības iegūšanas procesam. Vācu okupācijas administrācija pieļāva zināmas politiskās aktivitātes, un jau kopš 1917. gada septembra Rīgā darbojās dažādu Latvijas politisko spēku apvienība – Demokrātiskais bloks. Tieši šai apvienībai vēlāk bija lemts kļūt par organizatorisko platformu neatkarības deklarēšanas procesā.
No otras puses, pieauga risks, ka Vācija varētu anektēt Latviju vai kādu tās daļu. Pretdarbība šādām briesmām kļuva par galveno darbības saturu tiem Latviešu pagaidu nacionālās padomes locekļiem, kuri joprojām uzturējās boļševiku pārvaldītajā Krievijā.
Viņi jau kopš 1918. gada sākuma regulāri sazinājās ar Antantes valstu pārstāvjiem Petrogradā, apliecinot latviešu pašnoteikšanās centienus. Tas gan kļuva arvien sarežģītāk, jo boļševiku varas iestādes kļuva arvien aizdomīgākas, dažus padomes locekļus vairākkārt aizturēja un pratināja, un kopš 1918. gada vasaras padome Petrogradā darbojās faktiski nelegāli.
Caur neitrālo Zviedriju, kur tika nodibināts informācijas birojs, viņš nonāca Londonā, un te sarunās ar britu ārlietu resora pārstāvjiem, tai skaitā ārlietu ministru grāfu Balfūru, panāca izpratni par latviešu tautas pašnoteikšanās tiesībām. Tobrīd jau bija skaidrs, ka Vācijas sakāve Pirmajā pasaules karā ir neizbēgama, lietu kārtību pēckara Eiropā noteiks Antantes valstis, no kurām Lielbritānijai bija visaktīvākā interese par Baltijas telpu.
1918. gada 11. novembrī, dienā kad noslēdzās Pirmais pasaules karš, Meierovics saņēma britu ārlietu resora rakstisku apliecinājumu, ka tas atzīst Latvijas pagaidu nacionālo padomi par de facto neatkarīgu iestādi, kas bija traktējams kā Latvijas valstiskuma atzīšana de facto.
Tas bija viens no nozīmīgākajiem argumentiem suverēna valstiskuma radīšanai, kas īstenojās Latvijas Republikas pasludināšanā 1918. gada 18. novembrī.
