Kārlis Ķezbers sarakstījis daudzus romānus, stāstus un citus literārus darbus, bet šī ir vienīgā viņa atmiņu grāmata, un viņa vēlme bijusi, lai tā tiek publiskota tikai pēc viņa aiziešanas mūžībā.
Grāmatu sakārtojis publicists Arnis Šablovskis, un tā sniedz ļoti vērtīgu liecību par Latvijas cilvēku likteņiem 20.gadsimtā.
Grāmatas atvēršana notiks piektdien, 26.maijā, Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā, un uz to no Amerikas ieradušās arī rakstnieka meitas – Dace Ķezbere un Mārīte Plūme.
„Esmu ceļojis un redzējis daudzas zemes, taču nevienu tādu kā mūsu dzimteni” – ar šo teikumu noslēdzas Kārļa Ķezbera atmiņu grāmata „Ar domu par Latviju”. Pirms tam viņš apcer, ka ne Niagāras ūdenskritums, ne Venēcijas dodžu pils, ne Kentuki Mamutu alas viņā nekad nav spējušas raisīt tādu pārdzīvojumu kā, piemēram, Kuldīga ar savu Ventas rumbu un smilšalām vai Liepāja ar jūras silto dvašu vakaros un ziedu smaržu.
Rakstnieks un žurnālists Kārlis Ķezbers Latviju bija spiests atstāt 1944.gadā 30 gadu vecumā, vispirms četrus gadus viņš ar ģimeni dzīvoja Vācijas bēgļu nometnēs, tad devās uz Ameriku.
Aptuveni pirms 15 gadiem viņam izveidojās sarakste ar publicistu Arni Šablovski Latvijā, un cita starpā viņš arī pastāstīja, ka ir uzrakstījis atmiņas, kas var tikt publicētas pēc viņa aiziešanas mūžībā.
Nu tas arī noticis, jo tieši Arnim Šablovskim rakstnieka meita Dace Ķezbere uzticējusi atmiņu manuskriptus, ko Arnis sakārtojis grāmatā.
Arnis Šablovskis: „Liecība par vēsturi, kad tā ir autentiski precīza, kad cilvēks stāsta, kas ar viņu pašu personiski ir noticis, mums ir kā dāvana, lai atkal izdzīvotu šos notikumus. Šobrīd, dinamiski tuvojoties simtgadei, tas ir viens veids, kā atgūt to, ko esam no savas identitātes zaudējuši un tikt prom no tās „padomju miglas”, kas mums vēl acīs kož visu laiku, jo Kārlis un viņa varoņi – rakstnieki, ar kuriem viņš kopā strādāja – viņu personības bija veidojušās brīvvalstī, un viņu liecības mums arī dod šo brīvības lidojumu, brīvības sajūtu."
Atmiņu grāmatā līdz ar Kārli Ķezberu varam izdzīvot rakstnieka bērnības laiku, kas aizritēja Vecmoku pagastā, viņa piedzīvoto un pārdzīvoto 30.gados, kā arī abu – padomju un vācu okupāciju laikā. Publicēta arī viņa dienasgrāmata, tapusi bēgļu nometnēs Vācijā, no kuras var uzzināt, cik ārkārtīgi skaudri bijuši pirmie gadi Vācijā, it īpaši tādēļ, ka rakstnieka bērni bijuši vēl pavisam mazi.
Vēl būdams Latvijā, Kārlis Ķezbers aktīvi iesaistījies skautu kustībā, un šai saistībā arī grāmatā ir vairākas spilgtas epizodes.
Arnis Šablovskis: „Šogad ir 100 gadu, kopš Latvijā ir uzsākta skautu kustība. Un grāmatā ir diezgan daudz liecību par skautu likteņiem, arī par Latvijas skautu vadītāju, ģenerāli Kārli Gopperu. Ir aizdomas, un ticamas, ka Kārlis Ķezbers viņu satika pie Brīvības pieminekļa īsi pirms viņš tika apcietināts un nogalināts. Tā kā šī ir arī iespēja šī brīža skautiem dziļāk tikt pie savām saknēm, un uzzināt par to, ko skauti darīja 30.gados, kā viņi uzvedās ekstrēmās situācijās”.
Daudzu Latvijas skautu skarbie likteņi Kārlim Ķezberam sāpējuši visu mūžu, tādēļ tā bijusi tēma, par kuru viņš vismazāk dalījies, runājot par pagātni ar savu ģimeni – stāsta meita Dace Ķezbere. Citādi viņš par savu dzīvi Latvijā bērniem stāstījis ļoti daudz un viņam bijis ļoti svarīgi, lai arī viņi kopj latvietību.
Dace Ķezbere: „Mūsu ģimenē mājās nerunāja angliski, kaut gan tēvs ļoti labi prata angļu valodu. Mēs gājām skautos, gaidās, latviešu skolā, dziedājām korī, dejojām deju grupās. Darījām visu, lai nosargātu latvietību. Tagad mēs ar māsu strādājam Čikāgas latviešu biedrībā un Latviešu tautas mākslas muzejā. Jā, mēs to visu turpinām. Mums ir 10 mazbērni, no tiem seši ļoti labi runā latviski, tāpat kā divas trešdaļas no mazmazbērniem”.
Amerikā dzīvojošās Kārļa Ķezbera meitas – Dace Ķezbere un Mārīte Plūme – šobrīd ieradušās Latvijā, un viņas varēs satikt Kārļa Ķezbera grāmatas „Ar domu par Latviju. Baltās un nebaltās dienās” atvēršanas svētkos, kas notiks piektdien, 26.maijā, Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā.
