KGB slepenie arhīvi. Spiegu spēles Latvijā: CIA aģenti PSRS dienestā

Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados ASV CIA uzskatīja, ka tās rīcībā ir pietiekami sazarots un efektīvs aģentu un informatoru tīkls. Latviešu izcelsmes amerikāņu aģentu tiešām iesūtīja aiz ''dzelzs aizkara''. Taču visas amerikāņu operācijas Latvijā patiesībā bija padomju valsts drošības dienestu operācijas, apgalvo vēsturnieks Zigmārs Turčinskis.

SĒRIIJA

Zigmārs Turčinskis ir Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks. Viņa sagatavotais materiāls piedāvāts publicēšanai ar autora nosaukumu “Padomju pretizlūkošanas dezinformācija ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes arhīvā” ar apakšvirsrakstu “Zinātnisks komentārs par lsm.lv publikāciju „Mežabrāļi CIP slepenajos arhīvos””.  LSM publicēs Turčinska kunga rakstu vairākās sērijās, tāpat kā tika publicēts oriģinālais dokumentālais “seriāls”. Teksts tiek publicēts pilnībā, ērtākai lasīšanai tas ir sadalīts sadaļās, kuru nosaukumus lielākoties radīja LSM redakcija. Saskaņā ar portālā pieņemto tekstu noformējumu daži teksta fragmenti ir izcelti, un šos fragmentus arī izvēlējās redakcijas. 
Autors savā tekstā lieto abreviatūras oriģinālvalodās – KGB, CIA utt.

Iepriekš sērijā: 

Spiegu spēles Latvijā: metodes, paņēmieni un personas

Latvijā: patiesie striķīšu raustītāji

Zigmārs Turčinskis ir Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks. Viņa sagatavotais materiāls piedāvāts publicēšanai ar autora nosaukumu “Padomju pretizlūkošanas dezinformācija ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes arhīvā” ar apakšvirsrakstu “Zinātnisks komentārs par lsm.lv publikāciju „Mežabrāļi CIP slepenajos arhīvos””.  LSM publicēs Turčinska kunga rakstu vairākās sērijās, tāpat kā tika publicēts oriģinālais dokumentālais “seriāls”. Teksts tiek publicēts pilnībā, ērtākai lasīšanai tas ir sadalīts sadaļās, kuru nosaukumus lielākoties radīja LSM redakcija. Saskaņā ar portālā pieņemto tekstu noformējumu daži teksta fragmenti ir izcelti, un šos fragmentus arī izvēlējās redakcijas. 
Autors savā tekstā lieto abreviatūras oriģinālvalodās – KGB, CIA utt.

Iepriekš sērijā: 

Spiegu spēles Latvijā: metodes, paņēmieni un personas

Latvijā: patiesie striķīšu raustītāji

Spiegu spēles Latvijā: CIA aģenti PSRS dienestā

Iepriekšējās sērijās runa bija par padomju dezinformācijas kampaņu pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kā arī par PSRS MGB pretizlūkošanas operatīvajām spēlēm piecdesmitajos gados. Šīs spēles bija daļa no daudz plašākiem pasākumiem, ko īstenoja Maskavas “centrs”, kuru rezultātā rietumvalstu specdienestiem “noplūdināja” speciāli sagatavoto dezinformāciju. Šiem mērķiem piecdesmito gadu sākumā Latvijā pat bija radīta viltus meža brāļu vienība, lai demonstrētu britu izlūkdienesta aģentiem “īstu nacionālās pretošanās kustību”. Padomju pretizlūkošanai izdevies apmuļķot gan britus, gan īstus nacionālos partizānus, kā arī galveno pretinieku – ASV CIA, kas toreiz tieši uzsāka operācijas Latvijā. 

Piecdesmito gadu sākumā izlūkošanas  operācijās pret PSRS arvien lielāku lomu sāka spēlēt ASV izlūkdienests CIA, kurš sākotnēji savu darbību saskaņoja ar britu MI-6. Briti tobrīd pozicionējās kā eksperti darbībām PSRS teritorijā, kuriem ir gan iefiltrētie aģenti, gan informācija. Ar vispārējo informāciju par PSRS viņi dalījās arī ar amerikāņiem. Šobrīd mēs redzam, ka visa šī informācija faktiski izrādās padomju pretizlūkošanas dezinformācija.

1949. gadā CIA Padomju Krievijas (SR) nodaļa uzsāka REDSOX programmu ar mērķi iesūtīt PSRS teritorijā nelegālos aģentus. REDSOX ietvaros tika veiktas sešas nelegālo aģentu iesūtīšanas operācijas – Latvijā (projekti AECOB / ZRLYNCH), Lietuvā (projekti AEGEAN / AECHAMP), Igaunijā (projekti AEROOT / AEBASIN), Ukrainā (projekts AERODYNAMIC), Baltkrievijā (projekts AEQUOR) un Krievijā (projekti AESAURUS / AENOBLE). Ar AE tika apzīmēta PSRS teritorija. Attiecīgi arī visu PSRS teritorijā iesūtīto aģentu kriptonīmi sākās ar burtiem AE.

Kopumā PSRS teritorijā tika iesūtīti vismaz 85 CIA aģenti, no kuriem atgriezās tikai trīs, vienu no tiem CIA turēja aizdomās kā dubultaģentu.

REDSOX programma turpinājās līdz 1954. gadam.

Faktiski tās bija pašnāvnieku misijas, jo reālu atgriešanās iespēju šiem aģentiem nebija.

ASV CIA programma REDSOX operācijas Latvijas teritorijā

Reorganizācija

___

Līdz ar to padomju pretizlūkošanā 1951. gadā mainījās prioritātes. Pirms tam galvenais pretdarbības virziens bija briti un PSRS MGB 2. Galvenās pārvaldes struktūrā, saskaņā ar slāvu alfabētu, 2A daļa bija pretizlūkošanas operācijas pret Angliju, 2B daļa – pretizlūkošanas operācijas pret ASV, un 2V daļa – pretizlūkošanas operācijas pret Latīņamerikas valstīm.

Savukārt 1951. gada 25. decembrī notika reorganizācija, kuras gaitā pārgāja no burtu uz ciparu apzīmējumiem. Par galveno pretdarbības virzienu kļuva ASV. Līdz ar to PSRS MGB 2. Galvenajā pārvaldē 1. daļa bija pretizlūkošanas operācijas pret ASV, bet 2. daļa – pretizlūkošanas operācijas pret Angliju, 3. daļa – pretizlūkošanas operācijas pret VFR. Tāda kārtība turpmāk saglabājas līdz pat PSRS sabrukumam.

____

Baltijā pirmo REDSOX operāciju CIA uzsāka Lietuvā, kur 1950. gada oktobrī desantēja trīs lietuviešu izlūkus. Grupas iznīcināšanai Lietuvā ieradās speciāla PSRS MGB 2. Galvenās pārvaldes virsnieku grupa. Līdz 1951. gada 4. novembrim CIA izlūku grupu izdevās likvidēt. Savukārt pēdējo no REDSOX operācijām CIA veica 1954. gadā, kad naktī no 6. uz 7. maiju vienā pārlidojumā pāri PSRS teritorijai Igaunijā tika desantēti divi igauņu aģenti, bet Latvijā latviešu aģents Leonīds Brombergs.

Operācijām Latvijas teritorijā CIA sāka gatavoties 1950. gada vasarā. Kopējais projekts bija ar kodēto nosaukumu AECOB. Savukārt projekts ZRLYNCH bija CIA mēģinājums atbalstīt un izmantot tieši pretošanās kustību Latvijā savām izlūkošanas vajadzībām, jo no britiem amerikāņi bija saņēmuši informāciju, ka viņiem ir kontakti ar pretošanās kustību Latvijā. Projekts ZRLYNCH bija projekta AECOB sastāvdaļa. Tātad jau plānošanas fāzē CIA gāja padomju pretizlūkošanas dezinformācijas norādītajā virzienā.

Vervēšana

Izlūkošanas kadru atlases procesā CIA gan spēja sameklēt motivētus cilvēkus, kuri bija gatavi doties šajā pašnāvnieku operācijā, gan arī pieļāva liktenīgu kļūdu, kura jebkādas tālākās darbības padarīja bezjēdzīgas. Pirmajai desantēšanas operācijai tika atlasīti un apmācīti trīs vīri.

Alfrēds Riekstiņš (segvārds „Imants”, saziņai ar ASV valdības iestādēm „Ogor A. Feldman”, kriptonīms CAMUSO/1). Riekstiņš dzimis 1913. gadā Sabilē. Laukstrādnieks. Karojot latviešu leģionā, uzdienējās līdz leitnanta pakāpei. Par varonību kaujās apbalvots ar Dzelzs krusta Bruņinieka krustu, II un I šķiras Dzelzs krustiem, Kājnieku trieciena nozīmi, Tuvcīņas nozīmi un Ievainojuma nozīmi. 1945. gada maijā Vācijas kapitulācijas brīdī ar pēdējo laivu no Kurzemes paspēja nokļūt Zviedrijā. 1951. gadā piekrita sadarbībai ar ASV izlūkdienestu.

Nikolajs Balodis (segvārds „Boriss”, saziņai ar ASV valdības iestādēm „Boris Levitsky”, kriptonīms CAMUSO/3). Balodis dzimis 1913. gadā Abrenes apriņķa Kacēnu pagastā. No vecākiem mantojis ūdens dzirnavas. Otrā pasaules kara laikā dienēja vācu palīgpolicijā. Atkāpšanās laikā ierauts jaunformējamajā vācu diversantu vienībā. Sākumā apmācīts Kurzemē, vēlāk kopā ar vienību pārvests uz Vāciju. Tur vācieši vienības vīrus izmantoja pašnāvnieku operācijām uzbrūkošās Sarkanās armijas aizmugurē [1].  Izdzīvojis. Karam beidzoties, izdevās nokļūt amerikāņu okupācijas zonā. 1951. gadā piekrita sadarbībai ar ASV izlūkdienestu. Amerikāņiem šķita svarīgi tas, ka Balodim māte bija krieviete. Viņš tekoši runāja krieviski un uztvēra atšķirību starp krieviem un komunistiem, kas Rietumos nonākušajiem latviešiem nebija pārāk raksturīgi.

Edvīns Ozoliņš (segvārds „Herberts”, saziņai ar ASV valdības iestādēm „Herberts Okolo”, kriptonīms CAMUSO/2). Ozoliņš dzimis Rīgā 1914. gadā. Otrā pasaules kara laikā dienēja latviešu aviācijas vienībā par mehāniķi. Kopā ar vienību nonāca Vācijā. Kapitulācijas brīdī izdevās izbēgt uz Zviedriju. Grūti saprast, kāpēc Ozoliņš amerikāņiem patika, jo viņš bija galīgi netalantīgs un nederīgs radio operators. Iespējams, amerikāņiem patika Ozoliņa amerikāniski platais smaids, un tieši uz smaidu arī amerikāņi iekrita.

Franču izlūkdienests jau 1950. gada 7. februārī brīdināja amerikāņus, ka Ozoliņu uzskata par padomju izlūkdienesta aģentu un pieprasīja par viņu visu pieejamo informāciju. CIA savukārt nosprieda, ka viņiem ir vismaz 75 kartiņas ar Ozoliņiem, un viņi nespēj noteikt, par kuru Ozoliņu ir runa.  Taču francūžiem bija taisnība.

Lukašēviča veiktajā operatīvās spēles “Meteor” konspektā lasām:

“1951. gadā (7V)

Valsts droš. orgāniem kļuva zināms, ka CIP gatavo nelegālai iesūtīšanai Latvijā spiegu grupu. Par to pastāstīja latviešu emigrants Edvīns Ozoliņš [..], kurš toreiz dzīvoja Stokholmā un gribēja atgriezties uz dzimteni. [sic!]” [2]

Kā izriet gan no Lukašēviča piezīmēm, gan KGB augstākās skolas vajadzībām tapušās mācību grāmatas „Padomju valsts drošības orgānu vēsture”, Ozoliņš tika savervēts ar segvārdu “Pilot” [3].  Taču vienlaikus jāatzīmē, ka aģents “Pilot” tobrīd bija saistīts ar PSRS 1. Galvenās pārvaldes (ārējās izlūkošanas) rezidentūrām un LPSR KGB līmenī nevienam par viņu nebija nekādas nojausmas.

1952. gada vasaras beigās pēc mazas pakasīšanās ar britu SIS par darbības virzieniem Latvijā, CIA bija gatava uzsākt operācijas praktisko realizāciju.

Katrs latviešu izlūks pirms došanās uzdevumā parakstīja apliecinājumu, ka „pildīšu savu uzdevumu, būdams dziļi pārliecināts, ka ar savu piedalīšanos pretkomunistiskā cīņā ne tikai palīdzēšu sagraut komunismu, bet līdz ar to veicināšu savas dzimtenes atbrīvošanu. Tālāk apliecinu, ka šo uzdevumu neuzņemos materiālu apsvērumu dēļ, nedz arī atrazdamies kādas ārvalsts kalpībā.

Tā kā esmu pārliecināts, ka ASV ir tā brīvās pasaules lielvalsts, kas vislabāk var šo manu iekšējās pārliecības diktēto nodomu veicināt, tad pagaidām, trūkstot darba spējīgam latviešu centram brīvajā pasaulē, kā uzdevumā es šai cīņā varētu piedalīties, esmu uz savstarpējas vienošanās pamata stājies ASV valdības rīcībā, jo esmu no tās pārstāvja saņēmis apliecinājumu, ka tieku uzskatīts par nacionālu cīnītāju, un kā tāds apņemos pildīt savu uzdevumu tai pārliecībā, ka tas nerunās pretim latviešu tautas nacionālām interesēm.”

Desantēšana no gaisa

Ja britu izlūkdienests savus aģentus iesūtīja pa jūras ceļu, tad amerikāņi izmantoja aviāciju. Taču piecdesmito gadu sākumā PSRS pretgaisa aizsardzības radiolokācija nedeva iespējas Rietumu lidmašīnām nepamanītām pietuvoties PSRS teritorijai. Jāatgādina, ka 1950. gada 8. aprīlī virs Baltijas jūras Liepājas piekrastē PSRS gaisa spēki notrieca ASV kara lidmašīnu PB4Y-2 ar desmit apkalpes locekļiem. Šis bija pirmais aukstā kara incidents PSRS teritorijā ar cilvēku upuriem. Savukārt 1952. gada 13. jūnijā PSRS gaisa spēki virs Baltijas jūras notrieca Zviedrijas izlūklidmašīnu DC-3 ar astoņiem apkalpes locekļiem, kuri gāja bojā. Pēc trīs dienām 16. jūnijā PSRS gaisa spēki sašāva Zviedrijas armijas hidroplānu PBY-5, kurš meklēja pazudušo izlūklidmašīnu. Hidroplānam izdevās nosēsties uz ūdens, un apkalpi izglāba.

CIA latviešu izlūki Riekstiņš, Ozoliņš un Balodis tika desantēti Liepājas tuvumā, Priekules pusē, 1952. gadā naktī no 27. uz 28. augustu.

Kā izriet no Lukašēviča konspekta, no aģenta “Pilot” ziņojuma Robežapsardzības karaspēks zināja par desantēšanos un bija uzsācis meklēšanas pasākumus. [4] 

Taču vai nu karaspēka koncentrācija bija par mazu vai arī izlūki tika desantēti kaut kur sāņus no paredzētās vietas, bet notvert viņus neizdevās. Pēc piezemēšanās kopā bija palikuši Riekstiņš un Ozoliņš. Balodis bija nozudis. Vai nu tehniski bija aizkavējies, vai ar nolūku izlēcis mazliet vēlāk, lai no pārējiem uzreiz atdalītos. Tādā gadījumā, iespējams, viņam bija kādas nelabas aizdomas par kādu no biedriem. Tātad aizdomas bija francūžiem, aizdomas, iespējams bija Balodim, bet CIA analītiķiem nekādu aizdomu nebija.

Nodevība

Pēc piezemēšanās Riekstiņš pavēlēja Ozoliņam noslēpt abu izpletņus un lielāko daļu ekipējuma, bet pats devās izlūkot apkārtni un noorientēties situācijā. Ozoliņš visu sastiepa krūmos un pēc brīža paziņoja, ka viss kārtībā – visu kārtīgi noracis un nomaskējis. Otrā dienā abi saskrējās ar karavīru grupu, kura atklāja uguni, bet izlūki nozuda.

Pareizāk sakot, nozust centās Riekstiņš, bet aģents “Pilot” – Ozoliņš sekoja, cenšoties viņu nepazaudēt. Vienatnē viņš Riekstiņam uzbrukt baidījās. Riekstiņš bija kaujās pieredzējusi leģendāra personība un izcils tuvcīņas speciālists.[5]

Pārmeklējot sadursmes vietas apkārtni, karavīri krūmos atrada aģenta “Pilot” speciāli pavirši noslēpto ekipējumu – izpletņus, rācijas, kartes, medicīnas līdzekļu paketes, fotoaparātus „Minoks” utt. Uz vienas kartes malas ar zīmuli bija uzrakstīts viens vārds „Dreimaņi”. Tā bija “Pilot” atstātā tālākā norāde. Tikai tad beidzot par notiekošo tika informēta vietējā republikāniskā LPSR MGB pretizlūkošanas daļa. Tai vajadzēja atrast norādītos “Dreimaņus”. Kaut arī Kurzemē bija vairāki desmiti māju ar nosaukumu “Dreimaņi” un katru vajadzēja pārbaudīt, izlūku atrašana bija vairs tikai laika jautājums. [6]

11. septembrī Kandavas tuvumā, bijušā Matkules pagasta „Dreimaņu” māju šķūnī tika atrasta izlūku Alfrēda Riekstiņa un Edvīna Ozoliņa slēptuve. Riekstiņš izrādīja bruņotu pretošanos, izšaujot divas pistoles aptveres. Tikai tad, kad čekisti atradās vien dažu soļu attālumā, ieroča pārlādēšanas brīdī viņam no aizmugures metās virsū nodevējs Ozoliņš un mēģināja izgriezt uz muguras roku.

Sapratis, ka ir nodots, Riekstiņš cīņas laikā pārkoda krekla apkaklītē iešūto indes kapsulu un nomira.[7]  Ozoliņš ar paceltām rokās iznāca no slēptuves un uzreiz nosauca savu operatīvo pseidonīmu – „Pilot”.

KGB rokās nonākušie ASV CIA izlūku Alfrēda Riekstiņa un Edvīna Ozoliņa ieroči un ekipējums. 1952. gada septembris.

Sazinoties ar PSRS MGB vadību Maskavā, LPSR MGB noskaidroja, ka “Pilot” tiešām ir padomju izlūks. No Maskavas tika dota sankcija uzsākt operatīvo spēli pret ASV izlūkdienestu un tajā iesaistīt aģentu “Pilot”.[8]  Tādējādi LPSR KGB 2. daļa uzsāka operatīvo spēli „Meteor”, kura bija vērsta pret ASV izlūkdienestu CIA. Operatīvās spēles mērķi, saskaņā ar Lukašēviča konspektu, bija sekojoši:

1.         Paralizēt spiegus, kuri nāks

2.         Atmaskot varbūt esošos spiegus

3.         Iefiltrēt mūsu cilvēkus CIP

4.         Atklāt CIP plānus

5.         Saistīt pēc iespējas vairāk CIP spēkus tukšgaitai.” [9]

Jau 20. septembrī aģents „Pilot” uz vienu no CIA norādītajām adresēm nosūtīja slepenrakstā rakstītu vēstuli, kurā meloja, ka nosēšanās laikā pazaudējis sakarus ar abiem saviem biedriem un lūdza CIA norādīt viņu atrašanās vietas. Tādējādi čeka, pirmkārt, maskēja Riekstiņa bojāeju un, otrkārt, cerēja uzzināt nozudušā Baloža atrašanās vietu.

Tieši Baloža atrašana čekai tobrīd bija svarīgākais darbs. Ozoliņš nosauca viņa pazīmes un paredzēto darbības virzienu – Latgali. Vēlāk padomju propaganda apgalvoja, ka galvenā pazīme bijusi angļiem raksturīgās zem ceļa šņorējamās bridža bikses. [10]  Vai amerikāņi bija tādi nejēgas, ka uz PSRS sūtīja tik dīvaini ģērbušos cilvēku? Nevaru atrast apstiprinājumu. Vismaz Lukašēvičs savā operatīvās spēles konspektā neko tādu nav atzīmējis.

29. oktobrī Rēzeknes stacijā tika pamanīts vīrietis ar meklēšanas aprakstā noteiktām pazīmēm, kurš iekāpa vilcienā „Rīga – Abrene”. Izkāpjot Pitalovā, Abrenes stacijā viņu aizturēja transporta čekas darbinieks un milicis. Tas izrādījās trešais izlūks Balodis, kurš jau bija paspējis izveidot sev atbalsta punktu bijušā Baltinavas pagasta teritorijā, kur kādās mājās bija izvietojis savas mantas. Taču viņš vēl nebija sācis raidīt radio ziņojumus.[11]  Pēc ilgstošām pārbaudēm arī Balodi čeka savervēja par aģentu ar segvārdu „Kapitan”. MGB kontrolē viņš raidījumus uzsāka 1953. gada maijā, ilgstošo klusēšanu izskaidrojot ar smagām traumām, kuras gūtas piezemēšanās laikā. CIA Baloža ziņojumos uzreiz uztvēra, ka viņš atrodas čekas kontrolē, taču nolēma, ka “tiks uzturēts kontakts ar AECAMUSO/3, lai gan mēs uzskatām, ka viņš atrodas [KGB] kontrolē, cerībā, ka viņam vēl kādu laiku neatņems dzīvību.” Taču šoreiz tieši to arī čeka bija paredzējusi.

Jāpaskaidro, ka katram izlūkam bija savi drošības indikatori (Control and compromise indicators), ar kuru palīdzību viņš varēja dot ziņu CIA – vai strādā patstāvīgi, vai ir iekritis un darbojas padomju drošības dienestu kontrolē.  CIA analītiķi ļoti rūpīgi sekoja līdz šiem indikatoriem. Ja nosūtītajos ziņojumos tie bija vietā, tad tika atzīts, ka izlūks ir „brīvs no [KGB] kontroles” (freedom from control). Taču par šiem indikatoriem un to galvenajiem principiem zināja arī padomju puse. Taču padomju puse strādāja ļoti gudri – Ozoliņš (aģents „Pilot”) visus indikatorus ievietoja saskaņā ar instrukciju.[12]  Savukārt Balodis (aģents „Kapitan”) indikatoros pieļāva kļūdas.  Rezultātā par viņu tapa atzinums – atrodas krievu izlūkdienesta kontrolē (Controlled by the RIS).

Tādējādi CIA tika radīts priekšstats, ka viens izlūks ir gājis bojā, viens sagūstīts, bet viens – AECAMUSO/2 ir nonācis Rīgā un turpina darboties.

Līdz ar to visa turpmākā informācija, kuru CIA ieguva, bija tikai un vienīgi padomju pretizlūkošanas dezinformācija.

CIA saņēma regulārus padomju pretizlūkošanas sagatavotus ziņojumus par AECAMUSO/2 veiksmīgi savervētiem aģentiem. Vienlaikus čeka izvēlējās Ozoliņam īpatnēju uzvedības stilu – uzbrūkošu, agresīvu, pat nekaunīgu. Viņš savos ziņojumos visu laiku sūdzējās par darba grūtībām un pieprasīja palīdzību gan ar jauniem aģentiem, gan naudas līdzekļiem. CIA sprieda, ka šī agresivitāte ir saistīta ar paaugstināto spriedzi, atrodoties pretinieka teritorijā.

“Vervēšanai nederīgs”

Lai atbalstītu savu it kā veiksmīgi darbojošos izlūku, CIA nolēma Latvijas teritorijā desantēt vēl vienu izlūku – Leonīdu Zariņu („Lēnis”, saziņai ar ASV valdības iestādēm „Charles H. Nourse”, kriptonīms AEBIAS/2). Viņš bija gados jauns un labi izglītots – ASV beidzis Luiziānas universitāti. Būdams ārkārtīgi nacionāli un pretkomunistiski noskaņots, nosūtīja ASV prezidentam vēstuli, kurā izklāstīja savu redzējumu, kā sagraut PSRS no iekšienes un nonāca CIA redzeslokā.

ASV CIA izlūks Leonīds Zariņš ("Lēnis") pēc aizturēšanas. 1953. gada maijs.

Pēc apmācības 1953. gada 16. maijā viņš tika desantēts Auces tuvumā. 22. maijā Zariņš Rīgā, Ļeņina (Brīvības) un Kārļa Marksa (Ģertrūdes) ielas stūrī, satika Edvīnu Ozoliņu un nodeva viņam paredzētos 25 000 rubļu. Pēc pārnakšņošanas Ozoliņa dzīvoklī Arkādijas parka rajonā Zariņu otrā dienā uz ielas arestēja.[13]  Nopratināšanā tika secināts, ka viņš nav derīgs pārvervēšanai. Zariņam tika piespriests nāvessods, kuru izpildīja Maskavā Butirku cietumā 1954. gada 3. augustā.[14]

Tā kā Zariņš tika atzīts par pārvervēšanai nederīgu, padomju pretizlūkošanai nācās izdomāt shēmu, kā piesegt savu aģentu „Pilot”, lai neradītu amerikāņiem aizdomas, ka viņš ir nodevis Zariņu. Šim nolūkam tika izmantota operatīvā spēle, kuru čeka turpināja pret britu SIS. No Kurzemes nacionālo partizānu vadoni „Maksi” tēlojošā MGB majora Bunduļa SIS saņēma informāciju, ka Auces tuvumā, kur bija piezemējies Zariņš, čekas karaspēks ir intensīvi meklējis desantētos parašutistus. Briti šo dezinformāciju nodeva tālāk amerikāņiem. Tika pieņemts, ka Zariņš gājis bojā militāras operācijas rezultātā.[15]

Savukārt pēc padomju pretizlūkošanas norādēm aģents „Pilot” turpināja sūtīt CIA dezinformāciju, tēlojot aktīvu darbību – izlūkošanu un jaunu aģentu vervēšanu, vienlaikus pieprasot palīdzību, jo vienatnē darboties ir sarežģīti, kā arī atkārtoti jautāja, kad viņš tiks laukā no PSRS.

CIA superaģents piekrīt sadarbībai ar KGB

Aizturētais ASV CIA izlūks Leonīds Brombergs uzrāda savu nosēšanās vietu Ķemeru mežā. 1954. gada maijs.

1954. gada 9. maijā Ķemeru tīrelī tika desantēts labākais no CIA latviešu kadriem: Steitonas (ASV) izlūkdienesta skolas pasniedzējs Leonīds Brombergs („Artūrs”, „Artūrs Linde”, saziņai ar ASV valdības iestādēm „Lyman M. Hemeret”, kriptonīms AECOMBARO/2). CIA raksturots kā „fiziski ļoti spēcīgs vīrietis un tai pat laikā apveltīts arī ar asu prātu”.

Bromberga uzdevums bija satikties ar Edvīnu Ozoliņu, pārbaudīt viņa it kā izveidoto aģentu tīklu, un pēc trim četriem mēnešiem izkļūt laukā, pārejot PSRS–Norvēģijas robežu Murmanskas tuvumā.

Satikties Brombergam ar Ozoliņu vajadzēja Rīgā, Meža kapos pie Jāņa Čakstes pieminekļa 15. maijā noteiktā laikā. Čekisti izspēlēja veselu teātri – bēres ar īstu nelaiķi, mācītāju, raudošiem piederīgajiem un milzīgu izvadītāju pūli, kurš tieši noteiktajā laikā lēni virzījās garām satikšanās vietai.

Pavadītāju pūļa vidū iemaskētais aģents „Pilot” atpazina savu izlūku skolas pasniedzēju Brombergu. Pēc tam Bromberga izsekošanu turpināja jau čekas operatīvie darbinieki un kādā klusā Rīgas ieliņā aizturēja. [16]

Tādējādi par Ozoliņa nodevību un iekrišanas iemesliem Brombergs neko nenojauta.

15. maijā sākās Bromberga nopratināšana. Brombergs piekrita sadarboties ar padomju pretizlūkošanu un izdeva sešus primāros rakstveida drošības indikatorus. Brombergs stingrā apsardzībā tika izmitināts vienā no Rīgas centra KGB konspiratīvajiem dzīvokļiem. No turienes viņš amerikāņiem nosūtīja 22 slepenraksta ziņojumus un 21 radiogrammu. CIA tos katru rūpīgi pārbaudīja un pieņēma lēmumu: „freedom from control”.  Tātad, viņuprāt, Brombergs neatradās padomju pretizlūkošanas kontrolē.

Taču Brombergam bija vairāku pakāpju drošības indikatori. Bez primārajiem bija arī sekundārie. Tās bija noteiktas tēmas, noteikti vārdi, ar kuriem varēja paziņot par iekrišanu. Brombergs sāka savos raidījumos tos iekļaut. Viens no šādiem indikatoriem bija nolamāšanās. 1954. gada oktobra radiogrammā viņš to arī izdarīja. Līdz ar to uzskatīja, ka ir brīdinājis CIA par notikušo. Tālākajos kontaktos viņš centās saklausīt signālus, ka ir saprasts pareizi.[17]

Taču Brombergs nezināja, ka caur Ozoliņa ziņojumiem KGB jau bija pieradinājusi CIA pie domas, ka aģenti atrodas paaugstināta stresa apstākļos, kas noved pie lamāšanās. No atslepenotajiem CIA materiāliem mēs redzam, ka CIA šo Bromberga signālu nebija uztvērusi un arvien dziļāk pinās padomju pretizlūkošanas dezinformācijā.

CIA no Bromberga sāka saņemt ziņojumus, kuros tika slavēta Ozoliņa darbība un viņa it kā izveidotais aģentu tīkls. Tāpat Brombergs ziņoja par saviem savervētajiem aģentiem. CIA arhīva dokumentos ir atrodami desmitiem dokumentu, kuros šis aģentu tīkls ir raksturots gan pēc katram piešķirtā segvārda, kā arī – kurš no abiem CIA izlūkiem katru aģentu vervējis.  Tie visi ir pēc vienas amerikāņu klasifikācijas radīti – lielie burti AECOB, tad šķērssvītra un seko kārtas numurs. Kopsummā tie ir 12 it kā ASV CIA aģenti Latvijā. (Ar kodu AE tika atzīmētas operācijas pret PSRS, ar COB operācijas Latvijā). Bija arī ar roku zīmētas shēmas, kurās attēlota šo it kā aģentu savstarpēja saistība.

Īstie vārdi

Citu dokumentu starpā ir arī tādi, kur šie Ozoliņa un Bromberga it kā vervētie aģenti nosaukti īstajos vārdos. Un tad nu mēs iegūstam patieso ainu. Piemēram: „AECOB/7 – Vidvuds Šveics, pseidonīms „VALDEMAR”. Latvijas pretošanās kustības līderis. Zviedru aģents.” 

Tas ir tas pats čekas aģents „Apogs”, kuru padomju pretizlūkošana 1948. gadā iefiltrēja Zviedrijā, piespēlējot britu SIS, un pateicoties kuram briti bija bezcerīgi iepinušies padomju pretizlūkošanas lamatās. Tātad nekādas ASV CIA aģentūras šeit nebija. Tas viss bija padomju pretizlūkošanas lamatas. Savukārt visa informācija, kuru CIA saņēma par stāvokli Latvijā programmas REDSOX operāciju AECOB un ZRLYNCH ietvaros, bija KGB dezinformācija. Meli un krāpšana.

Gan divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados, gan arī mūsdienās Krievijā izdotajā literatūrā par šo tēmu skan gaviles pēc principa: „kārtējo divkauju ar Rietumu specdienestiem uzvarēja padomju čekisti.” Taču jautājums ir par KGB/MGB operatīvās spēles „Meteor” gala mērķi: vai tas tika īstenots; vai Brombergam tomēr izdevās nospēlēt dubulto spēli; vai viņam bija palikuši kādi drošības indikatori, ar kuriem galu galā čeku izdevās apspēlēt? Un šajā gadījumā atvērtie CIA arhīva materiāli, papildinot tos ar jaunatklātiem faktiem no bijušajiem KGB arhīviem, rāda citu ainu.

KGB mērķis bija ārkārtīgi godkārīgs – CIA spiegu lidmašīnas sagūstīšana, kura, pateicoties Brombergam, izgāzās, par ko arī stāstīs nākamā sērija.

Turpinājums sekos…

1. Zigmārs Turčinskis. Vācu abvērgrupas 212 izlūku — diversantu skolā apmācītie latgaliešu diversanti // Latvijas Vēstures institūta žurnāls, Rīga, 2004/4, 116—134.lpp.

2.  TSDC arhīvs, 8. f., 1.apr., 6. l., 55.lp.
3. TSDC arhīvs, 8. f., 1.apr., 6. l., 33.lp.; Cold War Studies at Harvard University. Online Document Archive.

4. TSDC arhīvs, 8. f., 1.apr., 6. l., 33.lp.

5. Nikolajs Kokorēvičs, Jānis Lapsa. Nelūgtie viesi. Zvaigzne, 1987. gada augusts – septembris.
6. Nikolajs Kokorēvičs, Jānis Lapsa. Nelūgtie viesi. Zvaigzne, 1987. gada augusts – septembris.

7. Nikolajs Kokorēvičs, Jānis Lapsa. Nelūgtie viesi. Zvaigzne, 1987. gada augusts – septembris.

8. Cold War Studies at Harvard University. Online Document Archive.

9. TSDC arhīvs, 8. f., 1.apr., 6. l., 65.lp.

10. Nikolajs Kokorēvičs, Jānis Lapsa. Nelūgtie viesi. Zvaigzne, 1987. gada augusts – septembris.

11. TSDC arhīvs, 8.f., 1.apr., 6.lp. 55. – 123. lp.

12.  LNA LVA 1986.f., 1.apr., Zariņa Leonīda Nikolajeviča apsūdzības lieta Nr. 21841., 12.lp.

13. LNA LVA 1986.f., 1.apr., Zariņa Leonīda Nikolajeviča apsūdzības lieta Nr. 21841., 12.lp.

14.  LNA LVA 1986.f., 1.apr., Zariņa Leonīda Nikolajeviča apsūdzības lieta Nr. 21841., 12.lp.

15. LNA LVA 1986.f., 1.apr., Zariņa Leonīda Nikolajeviča apsūdzības lieta Nr. 21841., 348.lp.

16. Nikolajs Kokorēvičs, Jānis Lapsa. Nelūgtie viesi. Zvaigzne, 1987. gada augusts – septembris.

17.  LNA LVA 1986.f., 1.apr., Bromberga Leonīda Petroviča apsūdzības lieta Nr. 40596., 1. sēj., 254.lp.

3 komentāri
EDGE_I
„Mežabrāļi CIP slepenajos arhīvos” Spiegu spēles Latvijā: CIA aģenti PSRS dienestā. Turčinski, beidz haltūrēt, ievies vismaz terminu saīsinājumos skaidrību! Vai nu "CIP", vai "CIA"- vai "KGB", vai "VDK". Nevajag putrot jau tā saputroto vēsturi, kad kāds pa dienu bija "CIP/CIA", bet naktīs haltūrēja "KGB/VDK" labā. Tāda putrošanas pie laba gala nenoved:"...Tikai pēc Lešinska nāves (1985. g.) plašākai sabiedrībai kļuva zināms, ka ar Rietumu izlūkdienestiem viņš sadarbojies jau kopš 1960. gada." Dubultaģenta Imanta Lešinska memuāri iznākuši grāmatā. (la.lv)
EDGE_I
".. Taču jautājums ir par KGB/MGB operatīvās spēles „Meteor” gala mērķi: ...."============ Pēc 50 kāds turčinskietis uzdos jautājumu par KGB/CIP kopējās spēles "Perestroika" gala mērķi. Materiāli būs, bet vai radīsies sajēga par 2x2. Satiksimies pēc 100 gadiem, pagaidām sekojam LSM.LV ziņām:"Tiesa atjauno pārbaudes lietu par Godmaņa iespējamo sadarbību ar VDK." 2017.g.22.decembris.
EDGE_I
"....padomju valsts drošības dienestu operācijas, apgalvo vēsturnieks Zigmārs Turčinskis." Daudzi apgalvo to pašu, kad analizē PSRS sabrukuma cēloņus un pašreizējos izmisīgos centienus "čekas maisu" satura slēpšanā:"Padomju Latvijā pat tāda kuriozitāte: no 138 Augstākās Padomes deputātiem, kas 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas valstisko neatkarību, vismaz 36 bija VDK slepenie aģenti." Greizo pamatu meistari. Laimonis Purs (tencinusarunas.wordpress.com)
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti