Kas un kāpēc jāzina par Latviju 1917.gada 1.novembrī jeb Latvija krustcelēs

3 fakti, kas jāzina par Latviju 1917.gada 1.novembrī 

1.Karš ir izpostījis Latviju

Frontes līnija ir sadalījusi Latviju divās daļās – Kurzemē un Zemgalē saimnieko vācieši, bet Latgale un Vidzeme atrodas Krievijas sastāvā. Frontes līnija atrodas abos Daugavas krastos.

Latvija mobilizāciju, kara darbības, evakuāciju un bēgļu kustības rezultātā ir zaudējusi pusi iedzīvotāju. Kara darbība bija iznīcinājusi pirmskara Latvijas labklājību un tās spēcīgo rūpniecību.

2. Krievija grimst arvien dziļākā haosā

1917. gada februārī (pēc jaunā stila martā) Krievijā notika revolūcija, kuras rezultātā no troņa atteicās cars Nikolajs II. Krievijā sākās īss demokrātijas periods. Tomēr neveiksmīgā Krievijas Pagaidu valdības politika un tās vadītāja Aleksandra Kerenska tiekšanās pēc diktatoriskas varas valsti veda arvien dziļākā krīzē. Sakāves kaujas laukos, pārtikas, transporta un kurināmā krīzes bija nogurdinājušas iedzīvotājus. 1917. gada novembrī cilvēki gaida pārmaiņas.

 

 

 

3. Pirmā pasaules kara iznākums un Latvijas liktenis vēl nav izšķirts

1917. gada novembrī šķiet, ka Vācija uzvarēs Pirmajā pasaules karā. Septembrī Vācijas armija ieņēma Rīgu. Krievijas armija bija zaudējusi kaujas spējas, un tās sabrukums bija tikai laika jautājums. Latvijas liktenis lielā mērā bija atkarīgs no kara iznākuma – ja uzvarētu Vācija, tad Latviju vai nu pievienotu Vācijai, vai tā nonāktu Vācijas ietekmes sfērā. Ja Krievija izturētu un uzvarētu karu, Latvija paliktu Krievijas sastāvā. Savukārt, ja Krievija izstātos no kara un uzvarētu Lielbritānija, Francija un ASV, Latvijai pavērtos iespējas uz pašnoteikšanos.

Kāpēc 1917.gada novembris bija nozīmīgs laiks Latvijas vēsturē?

1917. gads, manuprāt, ir interesants ar to, ka

tas ir jaunu ideju dzimšanas un cīņas gads. Tas ir arī jaunu līderu dzimšanas gads.

Tieši togad uz politiskās skatuves kāpa cilvēki, kuri pēc gada dibinās Latvijas Republiku: Kārlis Ulmanis, Zigfrīds Anna Meierovics, Jānis Čakste, Fricis Menders un daudzi citi.

Tomēr idejas revolūciju laikā izrādās lielākas par cilvēkiem. 1917. gads kļuva gan par lieliniecisma, gan neatkarības idejas uzvaras gājiena laiku. Līdz 1917. gadam par neatkarību uzdrošinājās domāt un runāt tikai Miķelis Valters un varbūt vēl daži viņa domubiedri. 1917. gada vasarā par to jau rakstīja latviešu prese, bet gada beigās jau liela daļa latviešu politiskā spektra bija pārliecināta, ka neatkarība ir vienīgā izeja no katastrofālā stāvokļa.

Tomēr

visspilgtākā 1917. gada parādība bija lielinieki (vēlāk viņi sevi sāks saukt par komunistiem), kuri no niecīgas, bet fanātiskas pagrīdes partijas pusgada laikā izauga par vienu no spēcīgākajiem politiskajiem spēkiem Krievijā un Latvijā.

Šie trimdā izraidītie, izsūtījumos un cietumos lielu daļu dzīves pavadījušie margināļi pēkšņi kļuva par sava laika “popzvaigznēm”, par neapšaubāmām autoritātēm un harismātiskiem līderiem.

Kādēļ tā? Dzīve kara apstākļos bija grūta, ļoti grūta. Bet lielinieki solīja vieglus un radikālus risinājumus, turklāt apgalvojot, ka tie ir zinātniski pamatoti. Armija nevēlējās karot, pilsētas gribēja pārtiku un siltumu, zemnieki cerēja uz zemi, bet Krievijas impērijas apspiestās tautas – uz brīvību. Visu to lielinieki arī solīja un ieguva neredzētu popularitāti. Nākamais viņu mērķis bija varas sagrābšana.

Ļeņinam bija arī nauda, ļoti daudz naudas. Vācija dāsni finansēja lieliniekus, kuri solīja izbeigt karu. Vāciju jau mocīja bads, ASV gatavojās sūtīt savu armiju uz Eiropu, un karadarbības izbeigšana austrumu frontē Vācijai bija dzīvības un nāves jautājums. Tiesa gan, pārspīlētu būtu uzskatīt, ka Ļeņins bija vāciešu marionete. Vienkārši lielinieku un vācieši intereses tobrīd sakrita. Pēc dažādām aplēsēm, Vācija lielinieku “projektā” ieguldīja 26-50 miljonus zelta marku.