Kā saglabāt senas fotogrāfijas

Daudziem mājās ir senas fotogrāfijas, kas diemžēl ar laiku izbalo. Eksperti zina ieteikt, kā pareizi glabāt fotogrāfijas, un arī mudina tās digitalizēt.

Mūsu vecvecāku un vēl viņu senču fotogrāfijas ir ļoti vērtīgas. Tās visbiežāk ir vienīgā liecība par mūsu pagātni, par pagātni, kas diemžēl draud izbalot arī no fotoattēliem.

“Agrāk vai vēlāk bojājas vai izbalo praktiski visas fotogrāfijas. Tas process varbūt atkarīgs no tā, kāda ir attīstīšanas tehnoloģija, vai tā ir bijusi pareiza, vai papīrs ir bijis labs. Šeit mēs redzam – te ir sudrabaina maliņa, tā, visticamāk, turpinās iet uz priekšu un tā fotogrāfija pakāpeniski izbalos. No malas uz centru šai gadījumā,” rāda Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vēsturnieks Toms Ķikuts.

“Bīstamāk ir tieši ar krāsainajām fotogrāfijām. Pat ja tās netiek turētas gaismā, tās izbalo.

Ja ir vēlēšanās saglabāt krāsainās fotogrāfijas, tās noteikti būtu jāieskenē, tad var izdrukāt otrreiz,” iesaka Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja Maira Dudareva.

Ja senās fotogrāfijas atrastas kādā pažobelē vai bēniņos, tām var būt nepatīkama smaka. Vai no tās iespējams atbrīvoties? “Vienkārši turot uz galda, arī smaka varētu pamazām pazust. Ir variants arī likt destilētā ūdenī un pārskalot, tādā veidā mazināt smaku. Ja fotogrāfijas ir uz kartona pamatnes, ūdenī nevar likt. Var tikai tās, kas ir uz fotopapīra. Un tad nekādi bojājumi nevar būt,” stāsta Dudareva.

Lai fotogrāfijas mūžs būtu ilgāks, pirmkārt, svarīgi to pareizi uzglabāt.

“Muzejā mēs cenšamies fotogrāfijas glabāt baltās bezskābes aploksnītēs katru fotogrāfiju atsevišķi, atdalot no tās visu lieko.

Tā ir tīra, bez līmes paliekām. Aploksnē tāpēc, lai tā viena pret otru fiziski neberztos, nebojātos. Un, protams, gaisma ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas fotogrāfijas izbalošanu paātrina,” atklāj Ķikuts.

“Arī fotogrāfijas, kuras ir ielauztas vai stūrīši izzuduši, var skenēt un drukāt no jauna. Bet nu, protams, tam pazūd sava garša. Ar to jārēķinās. Arī muzejos mēs tāpat darām: ja ir materiāli, kas ir sliktā stāvoklī vai kuri ātrāk bojājas, tie tiek skenēti un tādā veidā saglabāti,” norāda Fotogrāfijas muzeja vadītāja.

Viņa arī stāsta, ka digitālajās fotogrāfiju apstrādes programmās attēlus iespējams atjaunot tā, ka bojājumi nebūs manāmi. Un, izdrukājot attēlus, iespējams piemeklēt papīru, kas ir pietuvināts oriģinālam. “Bet tas tomēr būs tikai prints. Jo šī ir sudraba želatīna kopija,” piebilst speciāliste.

Ja fotogrāfija tās īpašniekam pašam neko neizsaka un vien zināms, ka uz tās redzams kāds radinieks, speciālists pat pēc mazām norādēm var daudz par to pastāstīt. “Šeit redzama fotogrāfija ar zemnieku meiteni un kaķi. Lauku arhitektūras zinātājs nešaubīgi pateiks, neskatoties uz to, ka bilde ir miglaina, ka tā varētu būt Matīšu baznīca Valmieras apriņķī. Luterāņu baznīca ar izteiksmīgu torni. Līdz ar to tā vieta varētu tapt zināma.

Šeit arī fotogrāfijas [ar cilvēkiem] militārās formās – latviešu strēlnieka krūšu nozīme, var teikt - latviešu strēlnieks.

Skaidrs, ka pavedienus bieži vien palīdz risināt otrā pusē fotogrāfu zīmogi.

Tātad mēs zinām vietu – Daugavpilī, kurš šis cilvēks ir fotografējies. Latviešu strēlnieks, Daugavpils, mēs uzreiz zinām datējumu - tas ir no 1915. Līdz 1917.gadam uzņemts šis salonfoto,” stāsta vēsturnieks Ķikuts.

Arī salīdzinoši nesen uzņemtas fotogrāfijas ar laiku kļūs vēsturiskas un nākotnes cilvēkiem ļaus uzzināt vairāk par laiku, kurā dzīvojam šobrīd. Tāpēc ikviens aicināts fotogrāfijas ar nelielu aprakstu par tām pievienot Latvijas simtgades albumam.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti