Jānis Riekstiņš (1942)
Vēsturnieks, Naukšēnu bērnu nama kādreizējais audzēknis. Bārabērnu tēmu iepriekš risinājis trijās grāmatās. Izdevumā “Bāra bērni” (1992) ir apkopotas ziņas par daudziem Latvijas bērnu namiem, īpaša vieta tajā ierādīta bērniem, kas 1941. gada 14. jūnijā deportēti uz Sibīriju. Grāmatā “Sauli dzīves pabērniem” (2012) atainota bāreņu un trūcīgo bērnu aprūpe Latvijas brīvvalsts gados un Otrā pasaules kara laikā. Savukārt grāmata „Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni” (2015) veltīta tiem bārabērniem, kuri 1944. gadā no Latvijas bērnu namiem tika aizvesti uz Vāciju, bet pēc tam nosūtīti uz dažādām pasaules valstīm. Grāmatā “Boļševiku terora bāreņi. 1918–1938” īpaša uzmanība pievērsta 1937.–1938. gada Lielā terora bāreņu sāpju ceļiem Padomju Savienībā.
Boļševiku terora politisko mahinatoru nežēlīgos triecienus sāpīgi izjuta tūkstošiem bērnu. Grūti pat iedomāties, cik aizgāja bojā no bada, slimībām un vardarbības, cik uz visiem laikiem pazaudēja savas dzimtās mājas un vecākus. Daudzkārt arī savu dzimto vārdu, valodu un tautību. Boļševiku terora sagrautie bērnu likteņi ir viena no vissmagākajām apsūdzībām totalitārajam, necilvēcīgajam režīmam.
“Manu interesi par latviešu bāreņiem Krievijā, tajā skaitā par boļševiku terora upuriem, rosināja Eiženija Ermansone, mana audzinātāja Naukšēnu bērnunamā. Viņa Pirmā pasaules kara laikā bija devusies bēgļu gaitās uz Krieviju, kur grūtos apstākļos sastapusi daudzus latviešu bērnus, arī bāreņus. Par viņiem audzinātāja stāstīja arī mums. Vēlāk daudz ko uzzināju no pašu bāreņu vēstulēm, no sarunām ar Olgu Eidemani, Kristīni Medni-Alksni, ar citām Lielā terora gados nošauto “dzimtenes nodevēju” sievām un no arhīvu materiāliem. Tomēr jāatzīst, ka boļševiku terora bāreņi no vēstures ir pazuduši. Šī grāmata ir mēģinājums šo netaisnību mazināt,” uzsver Jānis Riekstiņš.