Ločmele stāsta, ka, pētot, kā veidojušās nacionālajiem partizāniem veltītas piemiņas vietas, cilvēku interese iedalāma trijos posmos – pirmās piemiņas vietas parādījušās Atmodas sākumā, otrs posms bija 90. gadu beigās, savukārt trešais posms - 2010. un 2011. gadā. Reģionos vēl joprojām tiek apzināta nacionālo partizānu kustība un tā laika notikumi. Nereti šāda interese gan saistāma ar idealizētu un romantizētu mežabrāļu uztveri.
Savukārt, vērtējot mežabrāļu pastrādātos noziegumus, jāņem vērā, ka par partizāniem tika dēvēti gan tie, kas cīnījās par brīvību, gan tie, kas bija nodevēji, gan tie, kurus iesūtīja padomju drošības dienesti, lai radītu bailes pārējā sabiedrībā.
Vērtējot partizānu kustību, jāskata katrs individuāls gadījums. Nacionālā partizāna darbība ir nošķirama no tās, ko veica krimināls noziedznieks,” teic Žvinklis.
Eksperti skaidro, ka sabiedrības apziņā līdzvērtīgie termini “nacionālie partizāni” un “mežabrāļi” būtu jānodala.
Kā lēš vēsturnieks Zigmārs Turčinskis, nacionālie partizāni ir vairāk politisks termins, savukārt mežabrāļi ir tautas dots nosaukums, kas raksturo arī tautas attieksmi – par mežabrāļiem sauktie tika uzskatīti par savējiem, turklāt pats mežabrāļu apzīmējums radies 1905. gadā, kad jēdziens “nacionālie partizāni” vēl bija svešs.
Savukārt vēsturnieks Artūrs Žvinklis papildina, skaidrojot, ka mežabrāļi aptver visu to cilvēku kopumu, kas tolaik devās mežā, nevērtējot katra individuālo motivāciju, savukārt nacionālo partizānu gadījumā jārunā par brīvības cīnītājiem.
Sākotnēji, dodoties mežā un ņemot rokā ieročus, cilvēki vēlējās sagaidīt neatkarības atgūšanu, taču situācija nebija līdzvērtīga 1918. gada notikumiem, kas beidzās ar valsts dibināšanu un varoņu godināšanu, tādēļ ar laiku mežabrāļu cīņa kļuva bezjēdzīga, skaidro Turčinskis.
Ločmele stāsta, ka notikumu izvērtēšanai nepieciešamais, nelielais informācijas apjoms saistāms ar atmiņu transmisijas trūkumu starp paaudzēm. Par nacionālajiem partizāniem joprojām tiek runāts čukstošā intonācijā. Runāt nav gatavas nedz tās ģimenes, kurās bija nacionālie partizāni, nedz tās, kuras cieta no mežabrāļu noziegumiem, tādēļ jaunā paaudze informāciju galvenokārt gūst mācību iestādēs.
Aptaujātie Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas skolēni nacionālo partizānu darbību sliecas vērtēt pozitīvi.
“Ja man būtu jāiet karot, es ietu,” teic 11. klases skolēns Dāvis Dieziņš
Neviens nenovēlētu sev tādu likteni, kurā jāiet cīnīties par brīvību, taču, ja būtu tāda situācija, uzskatu, ka tas ir ļoti godājami – iet un cīnīties,” piebilst ģimnāziste Alise Bokaldere.
Vēstīts, ka izdevniecība "Dienas grāmata" janvārī laidusi klajā Sanitas Reinsones dokumentālās prozas grāmatu "Meža meitas. 12 sievietes par dzīvi mājās, mežā, cietumā”, kurā Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece apkopojusi 12 sieviešu stāstus par par mežabrāļu līdzgaitnieču piedzīvoto.
Tāpat latviešu nacionālās pretošanās kustību savā filmā “Segvārds Vientulis” 2014. gadā aktualizējis arī režisors Normunds Pucis.
Diskusiju iespējams noskatīties ltv.lv!
