Boriss Sokolovs
Krievijas vēsturnieks, literatūrzinātnieks, daudzu grāmatu autors un publicists. Iemantojis īpašu atzinību kā Otrā pasaules kara vēstures pētnieks un kļuvis pazīstams ar uzskatiem, kas bieži ir radikālā pretrunā oficiālajam, Krievijā vispārpieņemtajam vēstures traktējumam. Sokolovs atzīst Baltijas okupācijas faktu un uzskata, ka Krievijai vajadzētu atvainoties Baltijas valstīm par Staļina noziegumiem. Kritizējis Krievijas nostāju Gruzijas kara sakarā un par šo nostāju sodīts ar profesora amata zaudēšanu Krievijas valsts sociālo zinātņu universitātē. Sadarbojies ar Latvijas Vēsturnieku komisiju.
Pie tam pretrunu tēma starp ukraiņu nacionālistiem un vācu nacionālsociālistiem paliek praktiski tabu tēma oficiālajā Krievijas historiogrāfijā, un grāmatas, kurās kaut cik objektīvi atainota OUN un UPA darbība Otrā pasaules kara un pēckara gados, Putina Krievijā ir faktiski aizliegtas. Tās atsakās ņemt grāmatu veikali un iespiest izdevniecības. Terminu „banderovieši” Krievijas propagandisti izmanto ar negatīvu konotāciju attiecībā uz pašreizējo Ukrainas varu, tāpat arī attiecībā uz neatkarīgās Ukrainas un ukraiņu valodas pielietošanas tiesību un sfēru paplašināšanas piekritējiem. Vienlaicīgi tiek likta vienlīdzības zīme starp „banderoviešiem” un „fašistiem”, tādēļ Kremļa propaganda sauc valdību Kijevā par „fašistisku huntu”.
Savukārt separātistus Donbasā un Krievijas brīvprātīgos, kuri tur cīnās, Krievijas propaganda cenšas parādīt kā Lielā Tēvijas kara sarkanarmiešu mantiniekus, jo 1942.–1943. gadā par Donbasu tiešām norisinājās niknas kaujas starp vērmahtu (Vācijas karaspēks) un Sarkano Armiju.
Pašreizējais karš Donbasā tiek stādīts priekšā kā Lielā Tēvijas kara otrais izdevums, kurā Doņeckas kaujinieki-separātisti un viņu Krievijas sabiedrotie karo par taisnīgu lietu pret „banderoviešiem” un viņu Rietumu sabiedrotajiem. Separātistu līderi pēc savu Krievijas kuratoru mājiena cenšas atkārtot Lielā Tēvijas kara galvenos propagandistiskos stereotipus, pat līdz „gūstekņu parādes” sarīkošanai separātistu ieņemtajā Doņeckā pagājušajā gadā, kas kopēja pazīstamo 57 000 Vācijas karagūstekņu parādi 1944. gada 17. jūlijā Maskavā. Visu „hibrīdkaru” pret Ukrainu Kremlis īsteno pēc Lielā Tēvijas kara standartiem un ar tikpat lieliem un neattaisnojamiem zaudējumiem no Krievijas puses. Kā teica Ukrainas Nacionālās atmiņas institūta direktors Vladimirs Vjatrovičs, atklājot 2015. gada 10. septembrī Ļvovā izstādi „Ukrainas Otrais pasaules karš”, „rodas iespaids, ka Otrais pasaules karš joprojām turpinās. Krievijas vadība pašlaik izmanto to pašu propagandu, ko toreiz. Dzirdam propagandu par krievu karavīru, kurš atbrīvo paverdzināto tautu no fašistiskās huntas, un par „kaujiniekiem”, kuri cīnās pret apspiedējiem Ukrainas varā. Šie vārdi nav atjaunināti kopš Otrā pasaules kara laikiem. Un ne tikai ļaudis Krievijā, bet arī Ukrainā tic šiem mītiem.
Vienīgais reālais cīņas paņēmiens ar tāda veida propagandu – tagadējās Krievijas oficiālās Otrā pasaules kara skatījuma melīguma atmaskošana, kas galvenokārt reducējas uz nedaudz modificētu padomju tautas Lielā Tēvijas kara staļiniski-padomisku atainojumu.
Ir nepieciešams radīt tam alternatīvu Otrā pasaules kara reālo vēsturi, bet Ukrainas gadījumā – radīt Otrā pasaules kara ukraiņu versiju, pie kā pašlaik pastiprināti strādā Ukrainas vēsturnieki un publicisti. Šajā, Otrā pasaules kara reālajā skatījumā, komunistiskā Padomju Savienība izskatās tāda pati agresore kā nacistiskā Vācija un tās sabiedrotie, bet Staļins – tāds pats diktators un noziedznieks kā Hitlers. Staļins neuzticējās Hitleram un gatavoja viņam uzbrukumu. Hitlers neuzticējās Staļinam un gatavoja uzbrukumu viņam. Tā gadījās, ka pirmais triecienu deva Vērmahts, apsteidzot Sarkano Armiju, pēc visa spriežot, uz termiņu no divām nedēļām līdz mēnesim. Taču, ja pirmā triecienu būtu paspējusi izdarīt Sarkanā Armija, tas nebūtu atstājis būtisku iespaidu ne uz kara gaitu, ne uz tās iznākumu. Padomju Savienība tik un tā būtu cietusi smagus zaudējumus un nevarētu uzvarēt bez Rietumu sabiedroto palīdzības. PSRS ievērojami atpalika no Vācijas gan bruņoto spēku kvalitātes ziņā, gan arī rūpniecības kvalitātes ziņā, un bez lendlīzes (ASV militāra un nemilitāra palīdzība Padomju Savienībai Otrā pasaules kara laikā) nevarētu pilnā mērā izvērst militāro ražošanu, apbruņot armiju un turpināt karu.
Šādā kara atainojumā PSRS ieguldījums antihitleriskās koalīcijas uzvarā izskatās ievērojams, taču nebūt ne izšķirošais. Kaut vai tāpēc, ka pat Padomju Savienības zaudējuma un tās militārās spējas nopietnas pavājināšanās gadījumā karu tik un tā uzvarētu Rietumu sabiedrotie. Tikai šāda scenārija gadījumā amerikāņiem savas atombumbas 1945. gada rudenī nāktos nomest nevis uz Japānu, bet uz Vāciju, un ar divām bumbām viņi nebūtu iztikuši, pirms Vācija kapitulētu, iztērētu ne mazāk par duci. Sarkanā Armija patiešām pārmala Vācijas sauszemes armijas galveno daļu un ar lielu atrāvienu ieņēma pirmo vietu cilvēku zaudējumu ziņā Otrajā pasaules karā.
Tiek lēsts, ka padomju cilvēku zaudējumi sastādīja no 40 līdz 41 milj. nogalināto un mirušo, un no šī skaita 26,9 miljoni cilvēku attiecas uz Sarkano Armiju. Taču tik lieli zaudējumi bija sekas tam, ka Staļins un viņa ģenerāļi īstenoja pretinieka „apbēršanu ar līķiem”, un tas ataino ne tikai padomju ieguldījumu uzvarā, bet arī staļinisko stratēģiju, saskaņā ar kuru diktatora varas saglabāšanai drošāk bija izmantot neapmācītus kaujiniekus, bet ne radīt profesionālu armiju.
Jā, Sarkanā Armija deva izšķirošo ieguldījumu uzvarā pār Vācijas, Rumānijas, Ungārijas un Somijas sauszemes armijām. Taču ASV un Anglija deva galveno ieguldījumu uzvarā pār vācu gaisa spēkiem (Luftwaffe) un floti, kā arī pār Itāliju un Japānu, nerunājot jau par milzīgo palīdzību, ko Padomju Savienība saņēma saskaņā ar lendlīzi. Tā kā, objektīvi skatoties uz Otrā pasaules kara vēsturi, mīts par PSRS izšķirošo ieguldījumu neiztur kritiku.
Kas attiecas sevišķi uz Ukrainas skatījumu par Otro pasaules karu, tad šeit ir jāņem vērā, ka 1939.–1945. gadā Ukrainai nebija valstiskās suverenitātes un tā piedalījās karā citu valstu sastāvā, – vispirms Polijas un pēc tam Padomju Savienības. Tīri ukrainiskas bija tikai OUN un UPA, bet Ukraiņu nacionālistu organizācija bija labākā gadījumā tikai protovalsts, bet Ukrainas Pretošanās armija – protoarmija, kuras būtu pārvērtušās par īstiem valsts institūtiem tikai gadījumā, ja Ukraina būtu ieguvusi neatkarību. Tā kā Ukrainas neatkarība neietilpa ne Vācijas, ne PSRS, ne Rietumu sabiedroto plānos, ukraiņu nacionālistu uzstādītie mērķi bija tobrīd principiāli nesasniedzami, kas piešķīra viņu cīņai traģisku raksturu. Nav pārsteigums, ka Ukrainas vēsturnieku vidū rodas paaugstināta interese tieši par OUN un UPA vēsturi.
Tikai šo organizāciju vēsturi vajag skatīt objektīvi, neaizejot no sāpīgām tēmām, uz kurām spēlē Kremļa propaganda, – sadarbības ar vāciešiem un UPA kaujinieku veiktajiem noziegumiem. Te nepieciešams paskaidrot, ka OUN sadarbojās ar Vāciju tikai tik lielā mērā, kādā rēķinājās ar Vācijas palīdzību iegūt neatkarību. Kad kļuva skaidrs, ka Hitlers negrasās radīt Ukrainas valsti, sadarbība aprobežojās ar cīņu pret padomju partizāniem, bet kopš 1943. gada UPA jau uzstājās kā patstāvīgs spēks, kas cīnījās kā pret boļševikiem un poļiem, tā arī pret vāciešiem. Protams, sadarbība ar Hitleru, lai arī īslaicīga, OUN nedaiļo, taču jāņem vērā, ka ar Vāciju, Japānu un Itāliju sadarbojās daudzas nacionālās atbrīvošanās kustības, kas vēlāk nonāca pie varas savās valstīs, un agrākā sadarbība ar ass lielvalstīm (Vācija, Itālija, Japāna) netraucēja to starptautiskajai atzīšanai.
UPA patiešām veica noziegumus, un tās pirmām kārtām bija pretpoļu etniskās tīrīšanas, kuru gaitā tika nogalināti desmitiem tūkstošu poļu, pārsvarā – mierīgie iedzīvotāji. Šos noziegumus nevajag noklusēt, tos vajag objektīvi izpētīt un par tiem ir nepieciešams atvainoties. Tajā pašā laikā cīņa pret ebrejiem nebija OUN programmatiskais mērķis.
Atsevišķu UPA kaujinieku piedalīšanās faktam holokaustā bija tāds pats raksturs kā ebreju iznīcināšanai no dažu padomju partizānu vienību kaujinieku un poļu ''Armija Kraijowa'' puses. Pie tam ne padomju valdība, ne Polijas trimdas valdība neatbalstīja Hitlera īstenoto ebreju iznīcināšanu, un konkrētajā gadījumā partizāni darbojās pret savu valdību gribu. Dabiski, arī šie noziegumi jānosoda, bet par tiem OUN un UPA nav tieši atbildīgas, lai gan Krievijas propaganda cenšas pierādīt pretējo.
