Bijušajā Butovas poligonā atklāts piemiņas dārzs Staļina Lielā terora upuriem

Bijušajā PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Butovas poligonā Maskavas apgabalā, kur pagājušā gadsimta 30.gados Staļina īstenotā Lielā terora laikā nošāva un apglabāja gandrīz 21 000 cilvēku, atklāts Piemiņas dārzs. Butova par mūža mājām kļuvusi arī 1500 latviešu. Par liktenīgu viņiem kļuva toreizējā Krievijas kriminālkodeksa 58. pants – kontrrevolucionāri noziegumi. Taču laikā, kad Staļina terora upurus joprojām apraud viņu radinieki, Maskavā parādījies padomju diktatora krūšutēls.

"Andrejs Mažecs... Tas ir mans vectētiņš. Polis. Viņš devās strādāt uz Maskavu un pazuda. Ģimenē domāja, ka viņš bija kritis kara laikā. Bet izrādījās, ka viņu savāca 1937. gadā un tā paša gada 21.oktobrī nogalināja," stāsta Tatjana Kļimova.

Savukārt Ļubova Mišļajeva atrada sava onkuļa uzvārdu. Jauns, jautrs, neprecējies - vīrietim bija tikai 39 gadi, kad viņu nošāva poligonā, atzīstot par vainīgu kontrrevolucionārā darbībā.

"Viņš bija šoferis. Viņi viņu satika uz tilta, palīdzējuši tikt līdz savai darba vietai, kur bija jāatstāj mašīna, un uzreiz viņu savāca. Viņam pat nebija iespējas ieiet mājās. Un vairāk par viņu mēs neko nedzirdējām," saka Mišļajeva.

Piemiņas dārzs Butovas poligonā ir lielākais masu represiju upuru memoriāls visā Krievijā. Laika periodā no 1937. gada augusta līdz 1938. gada oktobrim šeit savas mūža mājas ieguva vairāk nekā 70 nacionalitāšu pārstāvji. Viņu vidū 1500 latviešu.

Kārlis Balodis, Mihails Bērziņš, Rūdolfs Bits - tie ir tikai daži vārdi un uzvārdi cilvēkiem, kas gājuši bojā Butovas poligonā. Kopumā 20 762 cilvēki. Šodien viņiem par godu atklāta speciāla piemiņas vieta.

Piemiņas vietu oficiāli atvēra, aizlūdzot par mirušajiem. Lūdza gan par upuriem, gan par viņu bendēm, no kuriem daži arī apglabāti šeit. Poligonā apglabāts, piemēram, viens no Feliksa Dzeržinska palīgiem – Mārtiņš Lācis. Atmiņas vietas autora Aleksandra Žernakova izcelsme palīdzēja viņam darbā, jo Aleksandrs ir dzimis un 20 gadus nodzīvojis Rīgā.

"Izmeklētājiem nebija cieņas pret cilvēku vārdiem un uzvārdiem. Bija skaidrs, ka viņu nākotne jau ir izlemta. Daudzu Butovā nošautu latviešu uzvārdi bija krieviskoti – cilvēki aizbrauca uz Krieviju Pirmā pasaules kara laikā vai pēc revolūcijas.

Mēs cenšamies noskaidrot, kā pareizi rakstīt tos uzvārdus - tā, lai, ja kāds atbrauktu no Latvijas, varētu atrast savus senčus," klāsta Piemiņas dārza projekta autors Žernakovs.

Bet septembra vidū citā vietā Maskavā - “Valdnieku alejā” - paradījās padomju diktatora Josifa Staļina krūšutēls. Blakus viņam Vladimirs Ļeņins un citi līderi. Krievijas kultūras ministrs Vladimirs Medinskis uzsvēris, ka no vēstures nevienu nedrīkst izsvītrot. Arī Staļinu ne. Neraugoties uz to, ka viņa režīms sāka politiskās represijas un vajāšanas, kas vēsturē dēvētas par Lielo teroru.

"Tā ir realitātē, kurā mēs dzīvojam. Mūsu sabiedrība ir joprojām sašķelta, pat attiecībā uz tik acīmredzamām lietām, kā beztiesiskās izrēķināšanās ar cilvēkiem.

Ārējie kari palīdz saliedēt nāciju, savukārt iekšējais varas karš pret saviem cilvēkiem vienmēr ved pie tautas sadalījuma," saka rakstnieka Aleksandra Solžeņicina atraitne Natalja Solžeņicina.

Katru gadu oktobra beigās Butovas poligonā notiek akcija “Atmiņas balss”. Tad no rīta līdz vakaram lasa visu bojāgājušo uzvārdus un aizlūdz par tiem tūkstošiem cilveku, kuri gāja bojā  Staļina nāves mašīnā.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti