Lai atminētos un analizētu notikumus 1991.gada 21.augustā, Kara muzejā pirmdien, 21.augustā, sapulcējušies vēsturnieki, notikumu dalībnieki un aculiecinieki. Todien nebija zināms, kā un kad beigsies valsts apvērsums Maskavā, kur varu sagrāba valsts glābšanas komiteja. Stingrās līnijas komunisti centās apturēt demokrātijas procesus PSRS un apspiest republiku alkas pēc brīvības.
“Dažos simtos metru atradās bruņu transportieri, un OMON grasījās iebrukt, visticamāk, Augstākajā Padomē un neļaut pieņemt vēl kaut kādus likumus, un, visticamāk, izgaiņāt deputātus. Tādā atmosfērā, [kad] Interfrontes deputāti centās debates paildzināt, [sapratām] – ir pēdējais brīdis: vai nu nobalsosim, vai pēc brīža Augstākajā Padomē jau būs omonieši,” stāsta bijušais Augstākās Padomes deputāts Tālavs Jundzis.
Konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" Augstākā Padome pieņēma steidzamības kārtā ar 111 balsīm. Likums noteica, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un kuras valstisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922.gada Satversme. Latvijas Republikas teritorijā darbojas tikai tās augstāko valsts varas un pārvaldes institūciju likumi un lēmumi.
Par spēku zaudējušu atzina 4.maija deklarācijas punktu par pārejas periodu valsts varas atjaunošanai de facto.
“Tas būtu pielīdzināms 12. vai 14. pasaules brīnumam. Jo kaut ko tādu iedomāties, ka trīs maziņas valstiņas, kas dzīvo mierīgi padomju nostalģiskā mierā un klusumā, pēkšņi sadumpojas, izmanto iespēju un kļūst brīvas. Un no šiem centieniem kļūt brīviem sagāžas visa lielā padomju impērija,” saka bijušais žurnālists, PSRS Tautas deputāts no Latvijas Tautas frontes Andrejs Cīrulis.
“Notikumu vai zvaigžņu sakritība. Likums jau ne ko nemainīja. Godīgi sakot, tas pārejas periods jau arī nebeidzās. Mums nebija ne Saeimas, ne prezidents. Bet tas deva labu impulsu starptautiskajai sabiedrībai. Ķēdes reakcija sākas ar Islandi,” norāda Jundzis.
“Bija eiforija, visi domāja – mēs esam brīvi. Bet bankas bija sadalītas un karaspēks bija iekšā un nekur netaisījās iet. Visas pārmaiņas notika tikai pēc tam, kad PSRS Valsts padome pieņēma atzinumu par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstisko neatkarību,” saka Cīrulis.
Kā stāsta Jundzis, atšķirībā no janvāra notikumiem augustā dienas Tautas fronte neaicināja ļaudis doties ielās un stāvēt barikādēs, jo bija daudz lielāks risks. Taču, kā par pieņemto Konstitucionālo likumu darīt zināmu tautai, ja televīzija un radio bija ieņēmis OMON? Darbojās viens tikai pagrīdes raidītājs. Ar skrejlapu palīdzību tika tautas sapulce Jēkaba ielā, kur nolasīja pieņemto konstitucionālo likumu.
