Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja pagalmā fotogrāfam Pēterim Korsakam šī ir atkalsatikšanās. Tik īpaša, ka sirmais vīrs noņem cepuri.
Lāčplēsi atrada 1988.gadā, pateicoties Korsaka aicinājumam vietējā avīzē atsaukties cilvēkus, kuri zina, kur aprakts tēlniecības vecmeistara Kārļa Jansona veidotais piemineklis “Lāčplēsis un Melnais bruņinieks”.
“1988.gada 1.aprīlī es atbraucu uz Jelgavu un veselu dienu aptaujāju vecāka gada gājuma cilvēkus, vai viņi varētu kaut ko atcerēties. Diena gāja uz vakarpusi, un neviens tā īsti nevarēja pateikt. Tad es iegriezos redakcijā “Darba Uzvara”. Man bija pazīstams kultūras nodaļas vadītājs Krūmiņš, kurš publicēja manus rakstus par fotogrāfijas vēsturi Jelgavā, un norunājām, ka es uzrakstīšu rakstu par šī pieminekļa vēsturi,” atceras Korsaks.
Pieminekli atklāja 1932.gada 22.jūnijā, Varoņu piemiņas dienā. Tas neskarts nostāvēja līdz 1942.gada vasarai, kad vācu okupācijas iestādes lika no pieminekļa nokalt melnā bruņinieka tēlu. “Viņi saskatīja tādu kā pazemojumu vai nievājumu, ka senlatviešu karavīrs ar kāju ir atspiedies uz vācu bruņnieka. Un tā laika kontekstā tika runāts: mēs jūs atbrīvojām no sarkanā pūķa, sarkanajām briesmām, vācu vērmahts lej asinis frontē un būtu jāprotas,” skaidro Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja krājuma glabātājs Aldis Barševskis.
Kā stāsta Pēteris Korsaks, tēlnieks Kārlis Jansons ar smagu sirdi un nevēloties piedzīvot represijas, kopā ar studentiem pavēli izpildījuši. Sakropļots, bet Otro pasaules karu piemineklis tomēr pārcieta.
Taču 1949.gadā maijā jau padomju vara - Jelgavas izpildkomiteja - deva rīkojumu likvidēt pieminekli. 1950.gadu sākumā kādā naktī Lāčplēša pieminekli iznīcināja.
“Tā viltīgi tika noformulēts, ka ir jālikvidē Jāņa kapi starp Zemgales un Lietuvas ielām un visi baltgvardiem celtie pieminekļi. Tātad šis piemineklis tika pielīdzināts baltgvardu piemineklim. Tā nu sanāca, ka sakropļotais torss simbolizēja arī to, ko Baltijas tautām, latviešu tautai nodarījuši sveši spēki. Un kā viņi ir centušies pārvērst ļaudis par mankurtiem, lai viņi neatceras savu vēsturisko atmiņu,” saka Barševskis.
Klīda runas, ka Lāčplēsis sadrupināts akmens šķembās vai aprakts bijušajā dārzniecībā, bērnudārza teritorijā. Nekas konkrēts nebija zināms, līdz 1988.gada 23. aprīlī Jelgavas avīzē “Darba Uzvara” parādās Korsaka raksts “Kur tu esi, Lāčplēsi?” Atsaucās vairāki cilvēki, kas norādīja vienu un to pašu vietu, kuru 8.maijā pārmeklēja aktīvisti no Kultūras fonda Jelgavas grupas un pieminekļu atjaunošanas grupas.
“Viņi gāja un zondēja, un - ak, to laimi! - uzgāja... Lāčplēsi,” saka Korsaks. Atrada un no zemes izcēla tikai daļu. Cilvēku sajūsma bija milzīga. Atdzimušo Lāčplēsi burtiski apbēra ar ziediem.
Korsaks atveda uz Jelgavu tēlnieka dēlu Andreju Jansonu: “Viņš kā dzīvu šo akmeni, šo pieminekli, nobučoja. Un es paspēju uzfotografēt.”
Tēlnieka dēls Andrejs Jansons apņēmās izkalt jaunu Lāčplēsi, kurš pieveicis Melno bruņinieku. Dažas dienas vēlāk sākās ziedojumu vākšana, lai pieminekli atjaunotu.
Pēteris Korsaks bija klāt arī brīdī, kad pirms 25 gadiem, 1992.gadā, Lāčplēsis atdzima un atgriezās sardzē savā vecajā vietā pie Jelgavas stacijas. “Un mēs arī kā tauta esam cēlušies un kļuvuši stiprāki savā garā,” saka Korsaks.
