Pirms diviem gadiem Mārtiņš Kaprāns un Gustavs Strenga organizēja pasākumu ciklu, veltītu kolektīvās atmiņas problemātikai. Tajā piedalījās dažādu jomu pētnieki un izraisījās ļoti interesantas un spraigas diskusijas par šo tēmu. Tagad kāda daļa no šīs intelektuālās enerģijas iekļauta grāmatā par Latvijas atmiņu kopienām.
"Tas, kas man kā viduslaiku vēsturniekam likās ļoti interesanti un arī izaicinoši, ir iesaistīties diskusijā par kolektīvo atmiņu ar 20.gadsimta vēsturniekiem vai ar komunikācijas pētniekiem. Un arī šis mūsu krājums, kas ir par atmiņu kopienām, tas savā ziņā veic labu darbu - tas ir savedis kopā pētniekus no dažādām disciplīnām," stāsta Gustavs Strenga.
Grāmatā publicēti septiņi pētnieciskie raksti. Autoru vidū ir kultūrvēsturnieks Deniss Hanovs, kurš raksta par atmiņas fenomenu Eiropas kultūrā kopumā, literatūrvēsturnieks Pauls Daija, kurš vēsta par atmiņas tēmu tautas apgaismības literatūrā, vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs, kurš pievēršas padomju laika pieminekļiem kā daļai no Latvijas mūsdienu kultūras atmiņas.
Gustava Strengas tēma savukārt ir Vācu ordeņa kolektīvā atmiņa. Viduslaikos tā bija globāla organizācija, kas Livonijā ienāca 13.gadsimta sākumā: "Mans mērķis bija paskatīties, kā atmiņas par šiem notikumiem tiek izmantotas grupas identitātes veidošanā vēlākos gadsimtos. Priekš Vācu ordeņa bija ļoti svarīgi atcerēties cīņas un kritušos, kuri bija cīnījušies pret pagāniem Livonijā 13.gadsimtā."
Kā izrādās, viduslaiki būtiski ietekmējuši arī vēlāko laiku kritušo piemiņas godināšanu, un to var ieraudzīt dažādu memoriālu veidolā, arī Latvijā, kur izmantota viduslaikiem raksturīgā simbolika.
Mārtiņš Kaprāns savukārt pētījis, kāda Latvijā veidojas kolektīvā atmiņa par salīdzinoši neseno padomju laiku. Lai to noskaidrotu, viņš analizējis memuārliteratūru, kas iznākusi pēc 1991.gada un ko sarakstījuši dažādu sfēru inteliģences pārstāvji un nomenklatūras darbinieki, kas aktīvi darbojušies padomju laikā. Šī literatūra atklāj visai sarežģītu ainu. Neviens no latviešu autobiogrāfiem nenoliedz Latvijas okupāciju, taču tai pašā laikā sadarbība ar sistēmu viņos visbiežāk nerosina vainas apziņu.
"Es tādā veidā skatos, kā cilvēki pielāgojas, kā viņi runā par konformismu, adaptēšanos sistēmai, kādā veidā viņi normalizē dažādas dīvainas padomju pieredzes - sākot ar blatu, pārspīlētu alkoholismu un vēl daudzām citām pieredzēm, padarot to kā kauna traipu pagātnē, bet patiesībā padarot to kā daļu no tā laika esamības. Bet tai pašā brīdī es aktualizēju dilemmu, kas nāk līdz ar padomju perioda normalizāciju. Tur mēs redzam, ka cilvēki ir atraduši kaut kādu pelēko zonu, bet tas lielā mērā notiek uz morālā relatīvisma rēķina," stāsta Mārtiņš Kaprāns.
Šī dilemma tikai pierāda, ka mums joprojām ir lielas grūtības apjēgt padomju laiku un savu lomu tajā, bet šī apjēga būtu ļoti svarīga, ir pārliecināts Mārtiņš Kaprāns: "Mums pašiem jāveido domas telpa, kā runāt par vēlīno padomju periodu, jo citādāk šo tukšo telpu aizpilda Krievijas populārās kultūras produkti, kas nāk iekšā, kur ļoti lielā mērā tiek veicināta nostaļģija pēc Brežņeva laika, arī pēc Hruščova laika."
Grāmatu par Latvijas atmiņu kopienām, kurā apkopoti septiņu pētnieku raksti, atvērs otrdien, 23.februārī, grāmatu un kultūrpreču mājā "Nice Place Mansards".