3 lietas, kas un kāpēc jāzina par to, kā latvieši ieņēma Petrogradu 1917.gada 8.decembrī

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

1917. gada 8. decembrī Krievijas galvaspilsētā Petrogradā no Vidzemes iebrauca militārie ešeloni ar 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulku. Pulkam bija jāuztur kārtība lielinieku kontrolētajā Krievijas galvaspilsētā. No lieliniekiem lojālākajiem strēlniekiem saformēja atsevišķu rotu, kurai uzticēja padomju valdības apsargāšanu.

Svarīgākie fakti: 

1.Lielinieki rīko konkursu

Smoļnija institūta ēkas apsargāšanai, kur atradās Krievijas padomju valdība (Tautas komisāru padome), saformēja sevišķu apvienoto latviešu strēlnieku rotu. No katra latviešu pulka atlasīja 40 uzticamus strēlniekus un vienu virsnieku, kurus ieskaitīja minētajā rotā. Pēc pulku komiteju un lielinieku organizāciju rekomendācijām atlasītos pretendentus ievēlēja pulku kopējās sapulcēs. Lielākā daļa no ievēlētajiem paši bija lielinieki. Pavisam šajā laikā latviešu strēlnieku pulkos bija ap 2000 lielinieku (aptuveni 6% no kopējā sastāva).

Apvienotā rota Petrogradā ieradās 9. decembrī. Pēc ierašanās Smoļnijā 328 latviešu strēlniekus savāca aktu zālē, kur tos uzrunāja Ļeņins. Rota izvietojās Smoļnija ēkas trešajā stāvā.

2. Tukumnieki Petrogradā

Uz Petrogradu devas ne tikai no lielinieciski noskaņotiem strēlniekiem saformēta izlases vienība, bet arī viens no kaujas pulkiem – 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks. Pēc lielinieku apvērsuma lielākā daļa 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka virsnieku atteicās sadarboties ar lieliniecisko Kara revolucionāro komiteju un tika arestēti. Viņu vidū bija arī pulka komandieris Krišjānis Berķis. Pulks bija visai prāvs – aptuveni divarpus tūkstoši cilvēku. Ņemot vērā virsnieku trūkumu, tā kaujas spējas nebija augstas, tomēr kārtības uzturēšanai to varēja izmantot.

Pulks Petrogradā ieradās 8. decembrī un uzņēmās stratēģiski svarīgāko objektu apsardzi, to skaitā arī Taurijas pils, kurā bija paredzēta Krievijas Satversmes sapulces sanākšana.

3. Pārējie negrib braukt

Latviešu strēlnieku vairākumam nepatika doma, ka viņus varētu nosūtīt uz Krieviju. Tas arī bija labi saprotams, jo strēlnieku vienības veidoja Latvijas teritorijas aizstāvēšanai un liela daļa karotāju strēlniekos gāja tikai tādēļ, lai izvairītos no dienesta tālu prom no dzimtenes.

Turklāt prese izplatīja informāciju, ka strēlniekus izmantošot Krievijas Satversmes sapulces padzīšanai, kas arī daudziem nelikās pieņemami.

Nepilnas divas nedēļas pēc tukumnieku aizbraukšanas uz Petrogradu Cēsīs sanāca Latviešu strēlnieku 5. kongress. 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulks jau iepriekš bija pieņēmis rezolūciju, ka latviešu strēlniekiem jāpaliek Baltijā un tos nedrīkst sūtīt uz Krieviju. Arī citi pulki neizrādīja vēlēšanos sekot 6. Tukuma strēlnieku pulkam uz Petrogradu.

Kāpēc tas ir svarīgi un kas nodarbināja strēlnieku prātus?

1917. gada beigas latviešu strēlnieki sagaidīja ar daudzām bažām un dažām cerībām. Lielākā cerība bija Latviešu strēlnieku korpusa izveidošana, kuru solīja jaunais Krievijas armijas virspavēlnieks. Korpusa formēšanas plāns paredzēja divu latviešu divīziju izveidošanu, radot arī kavalērijas, artilērijas un dažādas tehniskās daļas, kuru tik ļoti strēlniekiem trūka iepriekšējās kaujās. Bija iecerēts, ka korpusā apvienotu visus Krievijas armijā dienošos latviešu karavīrus. Uz korpusa komandiera amatu pretendēja Jukums Vācietis.

Otra cerība, tiesa gan mazāka, saistījās ar lielinieku nākšanu pie varas. Lielinieki solīja mieru bez kontribūcijām un aneksijām, kas izdošanās gadījumā solīja strēlnieku drīzu atgriešanos mājās Kurzemē un Rīgā. Tomēr

daudziem strēlniekiem nepatika mēģinājumi izmantot latviešu pulkus “lielajā politikā”, kur nu vēl sūtīšana uz Petrogradu vai Maskavu, vai attālākiem Krievijas reģioniem.

Turpmākajos pāris mēnešos lieliniekiem izdevās panākt vēl pāris strēlnieku pulku “komandēšanu” uz Krieviju, tomēr vairums atteicās doties prom no Latvijas. Latviešu lielinieki sūdzējās, ka strēlniekus maz interesējot “tekošais moments” un politiskie jautājumi vispār, vairāk viņus aizraujot kāršu spēle un ballīšu apmeklēšana.

Latviešu strēlnieki–sarkangvardi. Valka, 1917. gada novembris. Latvijas Kara muzejs
Latviešu strēlnieki–sarkangvardi. Valka, 1917. gada novembris. Latvijas Kara muzejs

#LV99plus

Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture". 

Tiesa gan, strēlnieku dzīve Latvijā nebija viegla. Trūka pārtikas, kurināmā, bija iestājusies transporta krīze. Strēlnieki kategoriski atteicās doties uz pozīcijām, kuras faktiski vairs neviens neieņēma. Krievijas armija bija pārvērtusies dezertieru un laupītāju bandās, kas siroja frontes aizmugurē un aplaupīja zemniekus. Strēlnieku pulkus izmantoja kārtības uzturēšanai. Daļu lielinieki centās pārvilināt Sarkanās gvardes rindās, kuru pakāpeniski sāka formēt Vidzemē un Latgalē. Tomēr vairums strēlnieku pakāpeniski demobilizējās, pametot armijas rindas.

Strēlnieku pulki kusa kā sniegs pavasarī.

1917. gada oktobrī strēlnieku pulku rindās bija 30 000 karotāju, bet 1918. gada februāra sākumā nepilni 15 000.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti