Sēta ap Brīvības pieminekli, policisti dzeltenās vestēs un piketi — tās ir 16.marta neatņemamas sastāvdaļas. Leģionāru piemiņas dienas tradīcija iesākās jau 1952.gadā, kad to ierosināja leģiona veterānu organizācija "Daugavas Vanagi".
Par punktu, kad sākās dažādi konflikti un strīdi, var uzskatīt 1998.gadu. Dienu pirms Leģionāru piemiņas dienas notika krievvalodīgo pensionāru protests pret Leģionāru dienas gājienu. To un nākamās dienas gājienu plaši atspoguļoja Krievijas mediji. Latvijas Universitātes (LU) profesore Vita Zelče pētījumā par 16.martu skaidroja, ka tolaik Latvija gatavojās kļūt par Eiropas Savienības (ES) un NATO dalībvalsti.
“Latvija, protams, kopš valstiskuma atgūšanas cenšas un mēģina integrēties Eiropas atmiņas telpā un aiziet tālāk prom no padomju laikā radītā vēstures ietvara, iegūt šo eiropeisko elpu,” akadēmiskā lekcijā stāsta profesore Zelče lekcijā "16. marts. Kāpēc?".
Tieši tādēļ 2000.gadā Leģionāru piemiņas dienu izņēma no oficiālo atceres dienu kalendāra. Vēlāk — gadu pirms iestāšanās ES - visus 16.marta pasākumus aizliedza. Bet 2006.gadā Rīgas dome pat apjoza žogu ap Brīvības pieminekli, lai cilvēki neietu nolikt ziedus. “Mums ir pamatots iemesls domāt, ka šajos datumos varētu izcelties kādas nesankcionētas masu neārtības,” ''Panorāmai'' sacīja tā laika Rīgas domes izpilddirektors Ērika Škapars.
Žurnālistiem gan toreiz tika teikts, ka Brīvības piemineklis tikšot remontēts. Vēlāk gan noskaidrojās, ka ir pārāk auksts un remontdarbi jāatceļ.
Tāpat 16.marts bieži vien radījis asus nacionāli noskaņoto un tā saukto antifašistu strīdus. Lielākoties konflikti veidojas, katrai pusei skaļi cenšoties pierādīt savu vēstures patiesību. Savukārt dažādas provokācijas mēdz novest arī pie nekārtībām. Piemēram, pretējās puses plakātu plēšana, kā tas notika 2013.gadā, kad to darīja Nacionālās apvienības (NA) deputāti. Pēc tam deputāti arī izteicās, ka mēģinās panākt iekšlietu ministra demisiju.
Tas gan tā nenotika. Bet gadu vēlāk kādam citam ministram atceres dienas dēļ patiešām nācās pamest krēslu. Tā brīža Ministru prezidente Laimdota Straujuma ieteica ministriem nedoties uz Leģionāru dienas pasākumiem. Taču tam nepaklausījā tā brīža vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Einārs Cilinskis (NA). “Es godināšu Latvijas brīvības cīnītājus gan pie Brīvības pieminekļa, gan dievkalpojumā, gan Lestenes Brāļu kapos,” Cilinskis atklāja preses konferencē pirms Leģionāru dienas.
Ministru prezidente Straujuma viņu atbrīvoja no ministra pienākumiem īsi pirms 16.marta.
Pēdējos gados Leģionāru piemiņas diena aizrit arvien mierīgāk. Samazinās gan aizturēto, gan konfliktu skaits. LU pētniece Vita Zelče uzskata, ka tam ir vairāki iemesli: “Pirmkārt, tā noteikti ir šī pasākuma rutīna, jo pie tā ir pierasts. Šogad mums arī nav vēlēšanu gads, tāpēc politisko partiju ieinteresētība ir mazāka. Protams, arī pašu leģionāru paliek ar vien mazāk mūsu vidū.”
Arī policija pēc šī gada gājiena atzina, ka viss noritējis mierīgi. Aizturēts tikai viens cilvēks — britu prokremliskais žurnālists, kurš bija ieradies Rīgā, lai atspoguļotu gājienu. “Pieļauju arī to, ka šobrīd Krievijas ieinteresētība nav tik liela, jo Krievijā vēlas sankciju atcelšanu. Un arī pasaules politiskā situācija ir citāda, nekā dažus gadus atpakaļ,” uzskata pētniece.
Tāpat daudzi izvēlas Leģionāru dienu pieminēt Lestenes Brāļu kapos. Tur šis pasākums ir sirsnīgāks, cilvēcisks, bez tik lielas mediju uzmanības un politiskā šova, skaidro pētniece.
