Proti, bērns ir jānogulda uz cietas, līdzenas pamatnes un jāpārbauda, vai mutē nav svešķermeņu. Ja nav, tad jāveic piecas glābjošas ieelpas. Atšķirībā no pieaugušiem cilvēkiem, zīdaiņa galva, veicot elpināšanu, nav jāatliec atpakaļ.
Veicot elpināšanu, ar savu muti jāapņem gan bērna deguns, gan bērna mute. Ja bērns ir lielāks, tad deguns jāaizspiež ciet ar pirkstiem. Ar izpūstā gaisa apjomu nevajag pārspīlēt – tikai tik daudz, kas ir mutē.
Kad piecas elpināšanas ir bijušas, tad uzreiz ir jāķeras pie masāžas. Pieturot vienu roku uz galvas un ar diviem pirkstiem sataustot vietu, kur savienojas ribu loki un ir ķīļveida izaugums – tieši virs tā jāveic 15 masāžas.
Pirksti ātri, spēcīgi jāiespiež aptuveni četri centimetru dziļumā. Labāk par dziļu, nekā par seklu. Nevajag baidīties spiest stipri. Ja kompresijas ir pareizā vietā – tieši uz krūšu kaula apakšējās trešdaļas – neko sliktu nevar izdarīt. Pēc tam ir jāļauj krūšu kurvim nākt atpakaļ, vienlaikus neatraujot pirkstus. Krūšu kurvis ir elastīgs veidojums un jāļauj atbrīvoties tam līdz galam, nevis līdz pusei.
Tam seko divas elpināšanas un 15 masāžas. Tā cikliski jāturpina, līdz ierodas mediķi vai bērns pats sāk elpot. Pēc elpošanas atgriešanās zīdainis jānogulda sāniski uz savas rokas. Vēl viena būtiska atšķirība no pieaugušā atdzīvināšanas ir brīdis, kad tiek saukta ātrā palīdzība.
Ja glābējs ir viens pats, tad, pirms ķert telefonu vai skriet pēc palīdzības, ir jāveic vienas minūtes gara atdzīvināšana, vai pieci cikli un tikai tad var atstāt bērnu un saukt palīgā.
