Kad Kamerūnā ielu tirgotāji piedāvā uzkodas, atkarībā no gadalaika, bļodās ir sienāži, termīti, palmu vaboles kāpuri vai kas cits.
„Es ēdu kukaiņus, jo tie ir barojoši. Tie nav pārāk trekni, tajos ir daudz vērtīgu vielu. Ja jūs tos ēdīsiet, maz slimosiet,” stāsta Stīvs Abada.
Kukaiņus uzturā lieto trešā daļa pasaules iedzīvotāju jeb 2 miljardi cilvēku, galvenokārt Āzijā, Āfrikā, Latīņamerikā. Iedzīvotāju skaits pieaug, un aug arī pārtikas cenas. Nākotnē gaļa var kļūt par delikatesi, un tad kukaiņi kļūs par minimājlopiem. Ja ļaudis rietumos spētu pārvarēt riebumu,
vaboles un kāpuri būtu videi draudzīgs, ar proteīniem bagāts ēdiens it visur pasaulē. Pārtikas ražošanas nozare varētu palīdzēt paaugstināt kukaiņu statusu, iekļaujot tos receptēs un restorānu ēdienkartēs - tā uzskata ANO pārtikas un lauksaimniecības organizācija.
„Manuprāt, zinātnieku vai ierēdņu grupa ir izšķiedusi naudu. Varēja kaut ko lietderīgāk darīt,” uzskata šefpavārs Ēriks Dreibants. „Es nevaru iedomāties, ka Ziemassvētkos pie cūkgaļas cepeša es pieberu sauju ar kaut kādiem ceptiem kukaiņiem un mana mamma aiz sajūsmas ēstu un priecātos. Tas nekad nenotiks.”
Viņam piekrīt Mārtiņš Sirmais: „Diez vai ēdīsim, jo mēs esam diezgan konservatīvi. Kāpēc tos kukaiņus ēd? - tas ir dēļ bada. Ja man nebūtu ko ēst, es pats tos tārpus pat neēstu, dotu bērniem, lai izdzīvotu. Man dēls velk sliekas no zemes un skatās. Viņam pat prātā neienāk, ka viņš varētu likt mutē vai cept. Tas ir jau paaudzēs iekultivēts. Diez vai tas ieies. Bet, ja mēs būsim badā… mēs ēdīsim visu!”
Ceļojot pa aizjūras zemēm, profesionālas ziņkārības vadīti, šefpavāri pagaršojot visu, ko ēd vietējie. „Galvenais ir garšas buķete. Un, ja tur ir iekšā no kukaiņiem sataisīti milti un iebiezināta mērce, mani tas absolūti netraucē...” saka Dreibants. „Nav tik garšīgi, lai es pirktu vēl vienu tūtiņu, es labāk nopērku ananāsu vai garneles.”
Mārtiņš Sirmais: „Viņi ir garšīgi pa lielo. Kraukšķīgi un viegls proteīnu avots. Daudzreiz vieglāk izaudzēt nekā cūku Latgalē. Nedomāju, ka tagad es ēdīšu kukaiņus brokastīs. Tā ir tikai reize - paprovēt un saprast, nu jā - ir eksotika.”
To, ka kukaiņi, visticamāk, nenonāks latviešu virtuvē, pierāda arī vīngliemezis, kas lielā skaitā mīt mūsu parkos un dārzos. „Mūsu viesi izvēlas ļoti gausi, ja ir ēdienkartē. Priekšroku dod kaut kam pazīstamākam un apetītelīgākam… kaut gan prasa, kā pagatavot, bet tālāk par runāšanu neaiziet,” konstatē Dreibants.
ANO pētījumā gan secināts - vēsture pierādījusi, ka ēšanas paradumi var mainīties, īpaši globalizētajā pasaulē. Labs piemērs tam esot suši un jēlu zivju ēšana, kas strauji kļuva iecienīta lieta arī Rietumeiropā.
„Kukaiņu audzēšanai ir milzīgs potenciāls - gan ražojot no tiem barību dzīvniekiem, gan izmantojot pārtikas industrijā. Lai gan tuvākajos desmit gados Rietumvalstīs vēl nevarēs redzēt, kā ģimenes launagā notiesā kukaiņus, to potenciāls ir milzīgs. Mēs ceram, ka lēnām, bet neatlaidīgi tas notiks,” ir pārliecināts ANO Pārtikas organizācijas konsultants Eftons Hallorans.
No pasaulē zināmajām miljons kukaiņu sugām uzturā varētu būt lietojamas 1900. Pētnieki meklē piemērotākos, jo daudzu organismos ir arī kaitīgas baktērijas. Kukaiņu audzēšana būtu izdevīga arī no ražošanas un ekoloģijas viedokļa: tie ātri vairojas, tiem vajag mazāk barības nekā mājlopiem, un tie izdala mazāk gāzu.
