"Nu labi pagaidām, kā saka, jānospļaujas, vai ne. Pagaidām man ne viena, tpu, tpu, ne blakts, ne kas. Un tarakāni, tie iet pa visu pansionātu," - tā saka ilggadējā Mežciema pansionāta iemītniece Rasa, kura savu vārdu lūdz mainīt. Rasa stāsta, ka blaktis parādījās, kad pansionāts uzņēma cilvēkus no citiem sociālās aprūpes centriem. Nu blaktis iznīdētas, bet uzradušās blusas, pirms tam bijis kašķis, arī utis. "Kā jūs varat domāt, kā var justies, ja tu katru rītu celies, ieraugi kaut kādu melnumiņu vai kaut ko, kādu punktiņu kaut kur ieraugi, skaties, vai tā nav blakts."
Problēmas ar parazītkukaiņiem nenoliedz arī pašā pansionātā.
"Nu, kā lai jums izstāsta. Nu, mēs cīnāmies ar to, ja. Ja jau mēs cīnāmies, tātad ir droši vien," stāsta Ainārs Judeiks, sociālās aprūpes centra „Mežciems” direktors”. Viņš skaidro, ka pirms uzņemšanas pansionātā dezinficē gan pašu cilvēku, gan viņa drēbes un mantas, bet ar to vien nepietiek. "Bet mēs dzīvojam tādā sabiedrībā, mēs dzīvojam pilsētā, kur ir šādi kukaiņi, mēs strādājam ar tādiem klientiem, kas saskaras ar šādiem kukaiņiem. Tas ir mūsu darbs, nu! Kā es to traktēju – viens no darba elementiem."
Pērn blaktis milzīgas problēmas sagādāja pansionātam „Gaiļezers”, kur dzīvo 400 cilvēku. Piešķīra vairāk nekā 100 tūkstošus eiro remontam. Tas problēmu ar blaktīm atrisinājis. Taču ik pa laikam dažādi kukaiņi tāpat parādās, bet tos cenšas ātri iznīcināt, skaidro „Gaiļezera” pansionāta direktors Andris Virbulis.
"Katrā ziņā pagājušogad bija uzliesmojums, attiecīgi mēs rīkojāmies, mums piešķīra papildu finansējumu, līdz ar to mēs vienu stāvu izremontējām, noplēšot pilnībā visas grīdu līstes, tapetes, grīdas segumu, attiecīgi tagad viss ir, izindējām, salikām vietā, izremontējām, un skaisti tagad ir. Un dzīvnieku arī nav," saka Andris Virbulis.
Ja, piemēram, blaktis konstatē kādā pansionāta istabiņā, remonts jātaisa arī apkārt esošajās telpās. Par spīti pūliņiem, kukaiņi parādās atkārtoti, atzīst Rīgas domes Labklājības departamenta pārstāve Lita Brice.
"Mēs paši viņas, kā saka, neaudzējam. Gan blusas, gan blaktis, gan tarakāni, tie visi tiek ienesti no ielas, pašiem pansionāta iedzīvotājiem ejot ārā. Nav noslēpums, ka ir arī tādi pansionāta iedzīvotāji, kas brauc uz Rīgas centu un uzturas kopā ar bezpajumtniekiem," skaidro Lita Brice.
Visefektīvāk blaktis var iznīdēt, ja visi cilvēki telpas atbrīvo, tomēr lielā pansionātu iemītnieku skaita dēļ tas nav iespējams.
"Tā arī saka paši dezinfektori, firmas, kas brauc, ka vislabāk būtu, ja izliktu cilvēkus ārā uz pāris dienām, no pirma līdz pēdējam stāvam visu māju izdezinficētu un tad būtu garantija - jā viņu tur nav!" turpina Brice.
Blaktīm patīk kolektīvs, un, ja tās ir, tad vienuviet, stāsta Voldemārs Spuņģis, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Zooloģijas un dzīvnieku ekoloģijas katedras vadošais pētnieks. Viņš skaidro, ka vissvarīgākais uzdevums ir atrast blakšu perēkli. Kā Labklājības departamentā atzina Brice, dažreiz gan tas nav nemaz tik viegli, janvārī kādā pansionāta istabiņā drīz pēc dezinsekcijas un remonta blaktis parādījušās atkal. Izrādījies, ka perēklis bijis invalīda ratiņkrēslā.
"Visbiežāk sastopami tur, kur cilvēks guļ, gulta pati, tapetes, var būt elektrības rozetes, kādas citas mēbeles, apgaismes ķermeņi. Viss kas var būt. Viņas ir pilnīgi neatkarīgas un nav saistītas ar citiem tādiem parazītiskiem kukaiņiem. Agrāk blaktis bija daudz izplatītākas nekā tagad. Tagad viņas ir tikai atsevišķās vietās," stāsta Voldemārs Spuņģis.
Lai gan blaktis nepārnēsā bīstamas slimības, tās rada nepatīkamas sajūtas un spēcīgu niezi. Rīgas pansionātos parazītkukaiņus cenšas iznīcināt ātri, bet ne vienmēr dezinsekcija ir veiksmīga, jo arī kukaiņi pie iznīdēšanas līdzekļiem pierod.
