„Visu mūžu es ar bārdu staigāju, un nu bārdu dabūju nodzīt, tas pats trakākais, ka uz operāciju bija jādzen nost.” Andrejs Viesturs Seleckis prot pasmaidīt, un ne jau par bārdu mēs īstenībā runājam, satikušies Rīgas Austrumu slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centrā. Pēc staru terapijas runāšana vīram viegli nevedas - tūskas dēļ balss izklausās samocīta. Taču labi, ka balss ir. Andreja Viestura pacienta stāsts šajā slimnīcā sākās pirms pāris mēnešiem.
„Tāda sajūta ir, kā zivis ēdis, ka kaklā kaut kas kašājas visu laiku…” Tādi bijuši pirmie simptomi, un par laimi - viņš uzreiz devies uz izmeklējumiem. Atklājās balsenes audzējs. To apstiprināja arī Onkoloģijas centra Galvas un kakla ķirurģijas nodaļas vadītājs Juris Tārs:
„Un tad mēs, rūpīgi izmeklējot un apskatot, secinājām, ka audzējs atrodas nevis balsenes iekšpusē, bet balsenes ārpusē, kur sākas barības vads. Un tā ir grūti apskatāma lokalizācija un arī grūti ārstējama lokalizācija”.
Ārstu konsilija laikā tika izstrādāts 67 gadus vecā pacienta ārstēšanai labākais plāns. Te jāteic, ka ar mikroķirurgiem, kuri arī bija klāt, onkoķirurgi sadarbojas jau vismaz septiņus gadus. Šoreiz viņi kopā izšķīrās par unikālu operāciju.
„Izņemt balsenes mugurējo daļu kopā ar audzēju un visu to rekonstruēt ar mikrovaskulāru lēveru, atjaunojot visas balsenes funkcijas – balss funkciju, rīšanas funkciju un elpošanas funkciju. Ja šādu operāciju nevar izdarīt, tad diemžēl jāņem ārā visa balsene. Tādā gadījumā slimnieks visu mūžu elpo caur tā saucamo traheostomu un nevar nemaz parunāt,” skaidro dakteris Tārs.
Mikroķirurgs Kalvis Pastars norāda, ka bieži vien balsenes audzēji strauji attīstās un ieaug apkārtējos orgānos, tāpēc arī diemžēl biežākā ārstēšana bijusi balsenes izņemšana. Taču, kā jau pasvītroja dakteris Tārs, tā ir invaliditāti radoša operācija.
„Ja mēs barības vadus veiksmīgi rekonstruējam jau vairākus gadus, tad balsenes rekonstrukciju līdz šim netaisījām. Un šim pacientam veiksmes moments bija tāds, ka audzējs bija lokalizēts vietā, ko varējām rekonstruēt.'' Mikroķirurgs Pastars stāsta – tā kā audzējs atradās balsenes mugurējā sienā, to varēja izņemt, saglabājot balss saites. Operācija ilga aptuveni astoņas desmit stundas.
„Tiek rekonstruēta balsenes mugurējā siena, lai audi dzītu, tiem atjauno asinsriti. Tā ir gara operācija, bet izrakstoties pacients jau normāli runāja. Tā balss bija tāda, ka varēja saprast. Ir reizēm mums pacienti, kuriem paiet laiks, iemācoties runāt. Viņš tiešām ļoti žiperīgs”.
Izņemot audzēju rokā vai kājā, mikroķirurgiem defektu - izoperēto vietu - noslēgt nav grūti, taču galvai un kaklam rezerves audu ir maz, skaidro Pastars. Tāpēc audi jāpārstāda no citas vietas. Rekonstruējot barības vadu, pārstāda anatomiski līdzīgu struktūru – zarnas daļu. Taču, atjaunojot balseni, pārstādīja audus no apakšdelma.
„Āda ir līdzīga gļotādai pēc struktūras. Mutes audzējiem, kad veicam rekonstrukciju, pārstādot apasiņotu ādu, tā ar laiku transformējas un izskatās kā gļotāda. Respektīvi, Dieviņš padomājis par šo lietu un pārstādītais orgāns pielāgojas jaunajai situācijai,” saka dakteris Pastars.
Andrejam Viesturam roka joprojām aptīta un lēnām dzīst. Viņš saka - smagākā bijusi ne operācija, bet gan atveseļošanās laiks. Piemēram, ēšana sākumā bija pavisam citādāka. Un pirmās četras dienas balss bija pilnībā pazudusi:
„Un vispār nevarēju parunāt. Bērni pie manis nāca - man ir pieci bērni -, es rakstīju zīmītes, ko man vajag. Un vispār parunāt nevarēju, muti varu kustināt, bet vispār nav balss. Es domāju – nu tā, būs miers mājās, tētis klusēs kādu laiku. Bet tad pēc četrām dienām mani ved uz pārsiešanu, un ko viņi darīja, ko nedarīja, izņēma kaut kādu bleķa štruntu no rīkles ārā. Un pēkšņi varēju runāt. Normāli runāt, prieki bija neaprakstāmi, protams.''
Tāpat bijis arī liels vājums, cenšoties iet, kājas likušās ļenganas, galvā bijis karuselis.
„Bet nu lēnām un mierīgi, nesteidzoties. Viss bija kārtībā. Tagad balss ir atgūta. Es cerēju, ka tā starošana nebūs, bet ārsts pateica – drošs paliek nedrošs”, stāsta pacients.
Kad būs iziets staru terapijas kurss, visticamāk, balss izklausīsies tāda pati kā iepriekš, jo tūska būs nogājusi. Ārsti priecājas par operācijas rezultātiem. Agrāk, kad šādas operācijas multidisciplinārā ārstu sadarbībā nebija iespējamas, pacientu dzīves kvalitāte bija zema, atzīst dakteris Juris Tārs. Taču tagad aptuveni 40 procentu pacientu dzīvo pēc operācijas piecus gadus un ilgāk, un tā mēs pietuvojamies pasaules līmenim. Agrāk tādi bija tikai 10 procenti pacientu.
