1. Vispirms jāļauj pašam atklepot, ieteikt klepot spēcīgāk, bet cietušo nevajag sākt raustīt.
Mutes plātīšana, sarkanīga, zilganīga sejas krāsa – ir pazīmes, ka apkārtējiem tomēr jāiejaucas un ir jāsniedz palīdzība.
2. Ja cietušais pats nevar atklepot - otrs cilvēks uzliek roku uz cietušā krūtīm, saliec tā ķermeni aptuveni 90 grādu leņķī un izdara piecus slīdošus sitienus starp lāpstiņām.
Roka jāliek uz krūtīm, lai sitiena brīdī cietušais nenokristu un sitiena brīdī krūšu kurvis nedaudz tiktu iespiests. Sitiens nav kā naglai pa galvu, bet slīdošs galvas virzienā un adekvātā spēkā.
3. Ja, atkārtojot šo metodi vairākas reizes pēc kārtas, pa vidu katru reizi cilvēkam ļaujot iztaisnoties, rezultāta nav – jāpielieto Heimliha paņēmiens:
Abas rokas noliek zem cietušā padusēm.
Izveido dūrīti un dūrītes augšējo daļu uzliek uz vēdera virs nabas un spēcīgiem rāvieniem - uz iekšu un uz augšu – izdara piecus rāvienus cietušajam uz vēdera, pietiekami asi.
Vienas rokas dūres augšējo daļu liek starp nabu un krūšu kaulu. Ar otru roku kopā vienlaicīgi rauj, kamēr svešķermenis tiek izklepots.
4. Ko nevajag darīt
Pirkstu bāšana mutē, lai izraisītu vemšanu, nepalīdzēs, jo šādi ar pirkstiem svešķermeni var iestumt vēl dziļāk iekšā kaklā. Mēģinājums pieaugušo pacelt gaisā ar galvu uz leju, var radīt lielākus un dzīvībai bīstamākus bojājumus.
Aizrīšanās gadījumā vienmēr ir jālūdz apkārtējo palīdzība, kaut vai izskrienot uz ielas un rādot ar zīmēm.
Tikai tādās situācijās, ja apkārt nav nevienas dzīvas dvēseles, var mēģināt izglābties pats, pastāv neliela iespēja, ka tas varētu izdosies. Tad nepieciešams stabils krēsls, un, atbalstoties ar rokām, jāuzkrīt krēsla atzveltnei tieši virs nabas, jo, krītot uz ribām, var satraumēt sevi.
