Zeķes spiež, vīles grauž un smaržas nepatīk – skaidrojam bērna kaprīžu iemeslus

Ir bērni, kuriem zeķbikšu vīlītes grauž, tīras zeķes par cietu vai apavi par vāju sasieti - pretenzijas un asaras sagādā ģērbšanās process. Vēl kādam ēdiens nav labs, smarža nepatīkama, citam pat pieskarties nedrīkst un vecāki sirmiem matiem cenšas izdabāt bezgalīgajām pretenzijām. Bieži tās nav kaprīzes, bet objektīvas sajūtas – sensorais jutīgums.

Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studijā” sarunā par sensoro jutīgumu piedalās psiholoģe Inese Lapsiņa un Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedras docente, pediatre Liene Smaga.

Runājot par sensoro jutīgumu, jādefinē, kas ir pārlieku emocionāls bērns, kas tam pamatā. Ir arī pieaugušie, kuri asi reaģē it kā uz sīkumu.

Mammas, kuras nezina, ko darīt, meklē līdzīgā situācijā esošas mammas, lūdzot palīdzību sociālajos tīklos. Mammas raksta, ka bērniem spiež zeķes, veļa, nepieciešamas pilnīgi simetriski sasietas kurpju auklas, problēmas ar ēdienu, rāvējslēdzējs pārāk augstu, īpašas prasības pret apģērbu, kas var novest līdz lēkmei.

“Tie ir nevis komforta bērni, bet izlaisti bērni,” sociālajos tīklos raksta kāda mamma.

Inese Lapsiņa ir gan saskārusies ar tādiem bērniem savā praksē, gan pati bērnībā bijusi līdzīgā situācijā, jo apģērbs “kodis”. Apģērbs, kurš nav komfortabls, liek bērnam justies slikti, jo uzvelkot tādu, bērns domā, ka šīs sliktās sajūtas būs visu dienu – spiedīs, grauzīs, berzēs. Tāpēc labāk izvēlēties vieglu apģērbu.

Psiholoģe Diāna Zande uzskata, ka, visticamāk, te ir stāsts par sensoro jutīgumu. “Tas parādās mazulim jau agrā vecumā. Bērns ir jutīgs pret dažādām maņām – vairākām vai vienu – skaņas, garšas, sāpju sajūtas. Ģimenē, iespējams, kādam jau šī iezīme ir pamanāma. Par tādiem bērniem parasti saka -  bērns ir izvēlīgs – princese uz zirņa. Šis jūtīgums ir jau no bērnības, tas neparādās pēkšņi, ar laiku cilvēks var iemācīties saprast un pieņemt šīs reakcijas. Ja bērnībā nemeklē līdzsvaru, vecāki nepalīdz bērnam mācīties un pieņemt situāciju, tad tas būs tāpat arī 30 gados. Ja vecāki izdabā, situācija eskalējas. Sensorjutīgi bērni var atteikties no apģērba un gribēt būt pliki. Lai mājās staigā pliki, jāiemāca tikai robeža, kur to vairs nevar darīt. Ja nepatīk gari mati vai lentas, griež matus nost! Robežas nosaka vecums un sociālās normas.

Ir ne tikai ļoti jutīgi bērni, bet arī tādi, kuri nepamana nianses – kad piens skābs, saule spīd acīs un apģērbs “grauž”. Vecākiem jāmāca, kā var sajust, kad ir izsalkums, aukstums, nogurums vai citas sajūtas.”

Diāna Zande uzsver, ka, kaut vecākiem ir atbildība par bērnu, jāsaprot, ka par visu nevar uzņemties atbildību. Bieži vecāki, izdabājot bērnam, pasliktina situāciju. Ja bērnam kas traucē, tad tas nenozīmē, ka visi pakārtos savu dzīvi bērna prasībām.

Temperaments ir iedzimts. Tam ir liela loma katras maņas reaģēšanā uz ārējo stimulu. Vecākiem jāzzina bērna iezīmes – aktivitāte, reakcijas intensitāte, kā pieņem jauno, kādas ir reakcijas.

Ļoti svarīgs aspekts ir ģimene. Svarīga ir drošības piesaiste, īpaši līdz gada vecumam nozīmīga ir emocionālā saite starp bērnu un mammu. Drošā vidē auguši bērni lielākā vecumā ir ar augstāku pašapziņu un empātiskāki.

Nekonsekvence audzināšanā vēlākā vecumā bērnu var novest pie emocionāliem traucējumiem.

Izvairīgā piesaiste ir tad, ja mamma nepievērš bērnam uzmanību pietiekami, nepievērš uzmanību bērna vajadzībām. Bieži sākumā šādi bērni ir emocionāli klusi, vēlāk šādi bērni var būt pat agresīvi.

Ir grūti atšķirt situācijas, kad nepieciešama speciālista palīdzība. Labāk aizvest pie speciālista, ja vecākiem ir aizdomas, ka bērna reakcijas nav tikai kaprīzes, bet ir sensorais jutīgums.

Vecākiem ir jāvēro bērns, lai saprastu, kas ar bērnu notiek.

Lai nepadarīt situāciju sliktāku, jāņem vērā daudzi faktori, piemēram, vecākiem jāzina, kāds ir viņu emocionālais temperaments un emocionālā inteliģence. Vecākiem jāsāk ar sevi, lai varētu palīdzēt bērnam. Nevajag noliegt to, kas notiek ar bērnu, bet jāmācās saprast bērna reakcijas.

Speciālisti šādās situācijās jāpalīdz vecākiem iemācīties, kā reaģēt uz bērnu pārlieku lielu jutīgumu. Pasaulē ir dažādi stimuli, ar kuriem jāmācās sadzīvot, vecākiem jābūt palīgiem.

“Agrāk to sauca par niķiem un niķošanos, par to raidījumu netaisīja,” raidījumam “Ģimenes studija” raksta kāds vecāks.

Ar bērnu jārunā un jāreaģē gan situācijās, kad bērna rīcība ir niķis, gan arī tad, ja ir sensorais jutīgums.

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti