Režisore Laura Čaupale stāsta, ka pati pieder paaudzei, kura uzaugusi ar „Naksitrallīšu” grāmatu.
„Ko man gribas pastāstīt bērniem un ko es stāstu arī savam dēlam un viņa draugiem – man „Naksitrallīši” ir dabas grāmata. Ne velti galvenā doma ir, ka dabā jāvalda līdzsvaram. Kas tad tā daba tāda ir? Vai tas ir kaut kas tāds, kur es aizbraucu piknikā, atstāju aiz sevis miskasti un priecīgs braucu mājās, vai arī es saprotu, ka pats esmu dabas daļiņa? Tas jau ir tas „Naksitrallīšu” stāsts – pat tad, ja tev ir „krutākais” auto visā pilsētā, tu esi dabas daļiņa. Un ja tu kaut ko dabā jauc un maini, tad bez sekām nepalikt. Un „Naksitrallīšu” skaistums ir tāds, ka, saprotot, ka labi gribētais ir izvērties par lielām klapatām, nākas vien likt tās galvas kopā un domāt – ko tagad lai dara, lai līdzsvars dabā būtu atjaunots? Un tam visam pa vidu ir tas, ka trīs pavisam sveši vīriņi atrod ceļu viens pie otra. Un ka tieši bēdās un grūtībās dzimst pamats skaistai un spēcīgai draudzībai,” stāsta režisore