Vēl pavisam nesen modernās tehnoloģijas un instrumenti mūs aicināja biežāk sazināties, komunicēt un apmainīties viedokļiem, tās kalpoja kā lielisks tilts, kas samazināja attālumu starp cilvēkiem. Šodien situācija ir mainījusies – tehnoloģijas sāk mūs attālināt vienu no otra, sirsnīgas sarunas aizstāj emociju simbolu sūtīšana un virtuāla sarakste.
Arvien aktīvāk sabiedrība jautā pēc risinājumiem un veidiem, kā cīnīties ar virtuālās realitātes sekām ģimenēs un savstarpējās attiecībās.
Andrē Balžekienes grāmata “Pilsētbērziņu ģimene zaļumos” ir stāsts par kādas ģimenes mēģinājumu cīnīties ar tehnoloģisko “piesārņojumu”, lai ģimenē atgrieztos kopīgas sarunas, tradīcijas un pasākumi, kuros nav nepieciešamas viedierīču klātbūtne.
Pilsētbērziņu ģimenes ikdiena neatšķiras no daudzu pilsētnieku dzīves ritma. No rīta viņi pamostas, iet uz darbu vai skolu, vēlāk pārnāk mājās un atpūšas. Svin dzimšanas dienas un mīl savus kaķus. Līdzīgi kā daudzās citās pilsētnieku ģimenēs, to visu Pilsētbērziņi dara, lūkojoties – nē! drīzāk blenžot – datoru,viedtālruņu, planšetu un televizoru ekrānos. Un viņu dzīve rit kā parasti – līdz dienai, kad, kā jau dažkārt ģimenēs gadās, sākas strīds. Stress, nogurums, kaut kur pazudusī spēja saprasties – tas viss nobrūk gan pār vecākiem, gan bērniem, un iestājas nopietna krīze. Pilsētbērziņi saprot – neparastai krīzei jāatrod neparasts risinājums. Trakajā pilsētas ritmā noteikti nepieciešams pārtraukums - pienācis laiks zaļumniekoties......
