Saruna par funkcionālo analfabētismu Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studijā” kopā ar Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesori Zandu Rubeni un Rīgas Angļu ģimnāzijas direktori Maiju Kokari.
Funkcionālais analfabētisms ir jauns jēdziens sociālajās zināšanās. Analfabētisms nozīmē “ierobežots savās spējās realizēties sabiedrībā”.
Funkcionālais analfabētisms nozīmē, ka mūsdienu cilvēks labklājības sabiedrībā tehnikas, sociālo iespēju pārmaiņu rezultātā pamazām sāk zaudēt sociālas prasmes, kas nepieciešamas ikdienā. Funkcionālais analfabētisms nav diagnoze, bet tendence.
2012.gadā Lielbritānijā veikts pētījums par pusaudžu sociālajām prasmēm, tajā konstatēts, ka bērni neprot sasiet kurpes, uztaisīt ēst, atrast ceļu, patstāvīgi risināt problēmas – uzskaitījums ir garš.
Kas nu briesmīgs, ka neprot? Paaudze, kura nešņorēs kurpes, tās neražos.
Funkcionālais analfabētisms var padarīt mūsdienu sabiedrībā bērnu nevarīgu. Problēmā izdalīti divi tematiskie logi – viens saistīts ar tehnoloģijām un ikdienas dzīves digitalizēšanu. Daudz nedarām paši, informāciju atrod internetā, nepatur prātā, piemēram, trīsciparu skaitļiem ir kalkulators, kāpēc jāmāk rēķināt?
Otra tendence – bērncentrēta sabiedrība, bērns centrā, viss virzīts bērna interešu apmierināšanai. Šai parādībai ir blaknes, viena no tām ir pāraprūpe. Pat likumdošana nosaka, ko bērns nedrīkst darīt.
Vecāki domā, ka būs labāki vecāki, ja daudz ko izdarīs bērna vietā. Tas veicina funkcionālo analfabētismu. Psihologi to dēvē par iemācīto nevarību.
Funkcionālais analfabētisms ir saistīts ar to, ka pārmaiņas sabiedrībā prasa jaunas prasmes, bet mums to vēl nav. Piemēram, vecākiem cilvēkiem ir grūti izņemt naudu internetbankā, bet šī ir nepieciešama prasme mūsdienās. Pastāv arī versija, ka funkcionālo analfabētismu izdomājuši vecāka gadagājuma cilvēki, kuri neorientējas jaunajās prasmēs pietiekami labi.
Bieži izmantojam tehnoloģijas, lai kaut ko nebūtu jādara, aizmirstot, ka svarīgi ir jebko darīt, lai ko jaunu iemācītos. Cilvēkiem nekad nav bijis brīvā laika, tagad ir, bet vai mēs to izmantojam lietderīgi? Bērnam hobiji un intereses ārpus tehnoloģijām ir ļoti nepieciešami, jo tas dos ļoti daudz no tā, ko nedod tehnoloģijas.
Pieaugušie, priecājoties par bērnu panākumiem dažādās jomās, kurās pieaugušie darbojas mazāk, domā, ka bērns automātiski apgūs prasmes, kuras zina pieaugušie un vēl jaunas.
Viss mainās, no skolu ikdienas izzudusi glītrakstīšana. Ir arī tādas skolas pasaulē, kur nemāca saistīto pierakstu. Vidējā izglītībā un augstskolās daudzas skolas atsakās no pierakstiem ar roku. Sociālā realitāte arvien retāk pieprasa rakstīt ar roku. Pierakstu jēga ir mainījusies. Senāk augstskolas nodarbību jēga bija cita – profesors ir zinošs, grāmatas grūti pieejamas. Tagad informācija ir pieejama dažādos veidos, mainās lekcijas un pierakstu jēga. Skolā nevar likt ko mākslīgi iemācīties, ja sociālā pasaule neliek to darīt, ja tas nav nepieciešams.
Te ir mūžizglītības nozīme. Ja dzīves laikā atklājās, ka ir kas tāds, ko nepieciešams apgūt, tad tas jāapgūst.
Problēma ir tā, ka situācijā, kad nav pieejama informācija ierastajā tehnoloģiju laukā, bērns kļūst rīcībnespējīgs.
Bērniem ir no bērnības attīstīta prasme šķirot informāciju, bet, ja viņiem neko nepiedāvā, pašiem viņiem ir grūtības ko izdomāt.
Mums atskaites punkts ir bērns un viņa spēja tikt galā ar izaicinājumiem. Cik telefonu numurus mēs no galvas zinām šodien, cik zinājām senāk? Ja šodien pazudīs telefons, mums nebūs prasmju, kā tikt galā ar situāciju – šajā gadījumā iegūt telefona numuru.
Funkcionālais analfabētisms rodas pārmaiņu sabiedrībā. Problēmas rodas, kad pārmaiņas notiek ātrāk, nekā sabiedrība spēj jauninājumus apgūt.
