Skolas gaitu sākums nozīmē nokļūšanu no vienas vides citā vidē. Mājas bērns uztver kā drošu vidi, citu, nezināmu, kā nedrošu, tāpēc jāpalīdz bērnam jauno iepazīt.
Psihoterapeite Gunta Andžāne skaidro, ka jaunā situācijā ir svarīga spēja rast kontaktu, bērni to ir gatavi darīt no brīža, kad izrunā vārdu “mēs”, tas notiek apmēram no trīs gadu vecuma. Tomēr bērni ir dažādi, viņu spēja iejusties citā vidē, rast kontaktu ar cietiem cilvēkiem ir dažāda. “Vecāki vislabāk pazīst savu bērnu, viņi arī varēs atrast pareizo pieeju jaunajai situācijai – pirmklasnieks, jauna skola, jauna klase, jauna skolotāja un citi jaunumi. Daži bērni jaunās situācijās jūtas kā zivs ūdenī, citiem katrā jaunā situācijā kamols kaklā, bail un nāk raudiens.”
“Te atkal jāpievērš uzmanība vecāku reakcijai, iespējams, ka mamma vai tētis, ņemot vērā savu skolas pieredzi, ir vairāk nobijušies nekā bērns,” skaidro Gunta Andžāne.
Tas, kas nepatīk saistīts ar emocijām un sajūtām - bailes, kauns, skolas uzliktais “rāmis”, noteikumi. Tad bērnā rodas protests - neiešu, nedarīšu, negribu. Vecākiem jāanalizē iemesli un cēloņi, lai labāk varētu saprast bērna reakciju.
Atrisinot iemeslus, varēs atrisināt situāciju un iegūt pozitīvas emocijas.
“Centrs Dardedze” psiholoģe Daina Dziļuma atgādina: “Lai skolas vide būtu emocionāli droša un skolā kopā ar klasesbiedriem pavadītais laiks būtu vairāk saistīts ar patīkamu kopā būšanu, draudzēšanos, svarīgi bērniem palīdzēt iejūtīgi izturēties vienam pret otru, spēt izteikt un arī pieņemt no otra atšķirīgu viedokli, pastāvēt par sevi, taču darīt to nenodarot pāri citiem.
Jebkura vecuma bērniem vislabākais veids, kā attīstīt empātiju un saskarsmes prasmes, ir vecāku piemērs - redzot, kā vecāki veiksmīgi sadarbojas, palīdz skolotājai sagatavot klasi mācību gadam, ir priecīgi satikt viens otru, spēj vienoties par jautājumiem, kas saistīti ar skolu.
Tāpat pie draudzīgas atmosfēras veidošanas sava loma ir arī pedagogam – palīdzot bērniem iepazīties, biežāk veicinot sadarbību un komandas darbu, nevis konkurenci.”
Ir labi, ja pieaugušie atbalsta bērnu draudzīgu izturēšanos vienam pret otru, atceroties, ka pieredze veidojas no mazām ikdienas situācijām – iedot otram roku, aizdot zīmuli, pateikt, ka izdevies skaists zīmējums, painteresēties par to, ko darīja brīvdienās.
Ja vecāki zina, ka viņu bērns ir nedrošs, viņam vajag ilgāku adaptācijas periodu. Atkarībā no bērna reakcijas, nepieciešams iepazīstināt ar klasesbiedriem, skolotāju, iespējams, tikties ar klasesbiedru vecākiem.
Visām darbībām jābūt vērstām uz vienu – vairot bērna drošības sajūtu.
