Vecākiem par bērnu uzvedību
Palīgs vecākiem bērnu audzināšanas un uzvedības jautājumos:
Mēs rakstīsim par: Disciplinēšanas kļūdām; Ķermeņa valodu; Audzināšanas sekvencēm; Sodīšanu;
Sagatavotās tēmas:
Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studija” saruna par vainas apziņas veidošanās cēloņiem, ģimenes un sabiedrības lomu, uzstādot robežas un noteikumus.
Vainas apziņa ir dabiska
Psihoterapeite Dace Krūmiņa uzsver vainas apziņas dabiskumu un nepieciešamību, jo vainas apziņa cilvēkam palīdz iekļauties sociālā vidē.
“Visbiežāk stāsts ir par atbildību, ne vainas apziņu. Vainas apziņa ir ne slikta, ne laba, bet tā ir ļoti nepatīkama, un dažreiz tās ir par daudz.”
Vainas apziņa nāk no bērnības, no pirmās pieredzes – bērna attiecībām ar vecākiem, kādas prasības vecāki uzliek bērnam.
Svarīgi - vai bērns var izdarīt to, ko vēlas vai sagaida vecāki. Vecākiem jādefinē, ko no saviem bērniem vēlas un kāpēc– labākos rezultātus, labāko skolu, izcilību it visā. Nebeidzami salīdzinājumi ar citiem bērniem un viņu rezultātiem dažādās jomās bērnā var veidot vainas apziņu.
Vairāk uzslavu, mazāk nopēlumu
Audzināšanas procesā bieži nopēlumu ir vairāk nekā uzslavu. Sodiem ir vieta noteikumos un likumos – tā ir konsekvence un skaidrība, lai soda sankcijas nav pārsteigums un nešķiet netaisnīgas.
“Vecāku ekspektācijas pret bērnu ir vainas apziņas sākumā – ja vecāki uz bērnu skatās kā uz radošu personību, ļauj viņam attīstīties, tad bērns nevar vecāku acīs likt vilties, ja ekspektācijas ir augstas, tās uzliek bērnam šauru rāmi. Vecāki var būt vīlušies, bērns to jūt, ir nelaimīgs un vainīgs,” komentē Dace Krūmiņa.
“Situācijas, kad bērns ir vainīgs, pastāv. Personībai palīdz veidoties robežas – kas ir sociāli pieņemami, kas nav sociāli pieņemami. Piemēram, bērns nevar ieiet muzejā, skraidīt, bļaustīties un gāzt lietas.
Es cenšos pateikt labu, tad slikto un atkal labo – ievēroju sendviča principu,” stāsta blogere Paula Roze.
Psihoterapeite vecākiem iesaka izsvērt bērna emocijas, jūtas un darbības (uzvedība, kurai pamatā ir emocijas). Piemēram, ja bērns dusmās kādam sit, tad jācenšas noskaidrot, kas notiek. Bērnam jāskaidro, ka dusmoties var, tās ir dabīgas emocijas, bet sist nevar. Nedrīkst sodīt emocijas atšķirībā no uzvedības. Bērnam jāsaprot robežas, nevar runāt par atbalstošu vidi bez robežām, ko nosaka, ģimene, sabiedrība, bērnudārzs.
Bērnam, saņemot kritiku, skaidri jāzina, ka kritizēta tiek rīcība, ne bērns pats. Bērnu vecāki nemīl mazāk tāpēc, ka viņa rīcība kādā jomā bijusi slikta.
Svarīgi izskaidrot, ne sodīt un moralizēt
Sodam jābūt samērotam un bērnam zināmam, sods dzēš vainas apziņu.
Ir svarīgi uzliktās robežas turēt ar skaidru vecāku pašapziņu, ka tas ir bērna labā. Vecāki paši nedrīkst justies vainīgi. Bezspēcības sajūta vecākus var novest pie agresijas.
Sakot: “Kā tu uzvedies, visi skatās...” vecāki savu kaunu uzliek bērnam.
“Vainas apziņa un kauns ir blakus esošas emocijas, tās sargā pašapziņu un ļauj iekļauties sociālajā vidē. Ja kauna ir par daudz, tad bērns baidās izteikt viedokli, jo baidās no kritikas,”skaidro Dace Krūmiņa.
“Varam paši barot bērna vainas apziņu, sakot - “nekas jau nesanāks, nevaru, neizdarīšu...” Drosme dzīvot savu dzīvi, vairojot dedzīgo attieksmi pret dzīvi, mazina vainas apziņu. Ja nav lielo mērķu, ar šādiem cilvēkiem var manipulēt,” komentē Ilze Paidere-Staķe.
Svarīgi, cik bērns jūtas drošs vai nedrošs, lai kļūtu stiprāks un patstāvīgāks, pārvarētu bailes uzsākt ko jaunu un nezināmu.
Bērnam jaunajā un nezināmajā ir sava daļa nedrošības, bet lielā mērā ir interese izzināt un pētīt, šī sajūta jāstiprina.
