Ko nozīmē kratītā bērna sindroms? Kā tas rodas vai tiešām pietiek vienu reizi mazulīti kārtīgāk sakratīt, lai gūtu neatgriezeniskus bojājumus bērna veselībā?
Latvijas radio raidījumā “Ģimenes studija” sarunā par kratītā bērna sindromu piedalās pirmās emocionālās palīdzības (PEP) mamma Solvita Neija, jogas pasniedzēja Madara Garklāva, Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas Anestezioloģijas un intensīvās terapijas klīnikas vadītāja Arta Bārzdiņa.
Mazuļa raudāšana un gulēšana ir viena no populārākajām tēmām, kāpēc vecāki meklē palīdzību.
Arta Bārzdiņa bērnu raudāšanu dala divās grupās: "Viena ir gražīgā raudāšana, kad bērns jūtas neērti vai lielākā vecumā no vecākiem grib ko panākt. Otra raudāšana - jo bērnam ir ciešanas. Ir normāli, ka mazulis raud, jo zīdainis ir mainījis vidi, bērnam ir jāadaptējas.
Kratītā bērna sindroms neradīsies no šūpošanas. Mazam zīdainītim galva ir proporcionāli lielāka, kakla muskuļi nav attīstīti. Kārtīgi sapurinot, bērna galva tiek kustināta, nenobriedušās konstrukcijas bērna galvā var izjukt, smalkie asinsvadi plīst. To nevar iegūt viegli šūpojot. Tas rodas tikai spēcīga mehāniska spēka ietekmē.”
Vecākiem palīdzību jāmeklē obligāti, ja ir krampji, bērns zaudējis samaņu, tad jādodas uz slimnīcu. Traumu mazam bērnam ir grūti pamanīt, bērni ilgi var izturēties kā iepriekš. Tikai tad, kad asinsizplūdums ir ļoti liels, var redzēt pataloģiskas reakcijas.
Sekas kratītā bērna sindromam var būt pavisam bēdīgas - bērniem pēc traumas sāk attīstīties smadzeņu vielas sarukšana, kas traucē attīstīties.
Kratīšana ir dusmas, nespēja “savākties”. Iemesls tam visbiežāk ir bērna raudāšana. Ja nevar saprast, kāds ir raudāšanas iemesls, ir jāmeklē palīdzība, jārunā ar ģimenes ārstu vai jābrauc uz slimnīcu.
“Ja bērns nevar nomierināties - vajag pamainīt bērna pozu, parādīt jaunu rotaļlietu, pārsteidziet bērnu, pamasējiet vēderiņu, samīļojiet, “ iesaka ārste.
Speciālisti uzskata, ka tad, ja bērniņš ir viens pats un raud, tas nav labi, jo bērnam ir nepieciešams atbalsts. Protams, uz mazu brīdi mamma var iziet laukā no telpas, nomierināties, paelpot dziļi. Kā vislabāk parūpēties par otru, ja ne parūpējoties par sevi? Mammai ir jāsaprot, ka var tā būt, ka ir grūti nomierināties, tad var piezvanīt kādam,ar abām kājām nostātos uz zemes, elpot, pievērst uzmanību dabīgai elpai.
Mamma, kurai pašai ir daudz neatrisinātu lietu un slikta pieredze, ilgstoši nespēs klausīties bērna raudāšanā. Emocionāli vesela mamma varētu būt mazāk ietekmējam.
Ārste iesaka bērnu sēdeklīšus, kuros bērns var pats sevi iešūpināt , izmantot tikai īsu brīdi. Bērnam vislabāk gulēt gultiņā.
Bērnu sēdeklītī vai ratiņos bērns nevar dabūt kratītā bērna sindromu, jo bērna galva sēdeklītī un bērna ratos ir atbalstīta.
PEP mammas skaidro, ka bērnam vajag atļaut raudāt, protams, ir jānovērš raudāšanas fiziskos iemeslus, tikai tad domā par raudāšanas emocionālajiem iemesliem.
Bērnu ir jāvēro, mammai jāattīsta prasmi saprast bērna raudāšanas iemeslus, pazīt tos.
Raudāšanu var uzskatīt arī par vienu no bērna komunicēšanas veidiem. Tas ir viens no instrumentiem, kad mamma zina – raudāšana ir komunicēšana, raudāšana ir bērna emocijas.
