Vasarā bērnam ir vairāk izaicinājumu, jo diena garāka, mācību iestādēs nenotiek mācības, vairāk fizisku aktivitāšu. Līdz ar to arī vairāk neuzmanības, pat pārgalvības un, iespējams, izrādīšanās vienaudžu priekšā.
Tieši pirms brīvlaika sākuma vecākiem un bērniem būtu jāpārrunā drošības jautājumi.
Vecāki teiks: “Mēs jau nupat par to runājām!”, "Cik tad var runāt par vienu un to pašu?"
Vecākiem jāatceras, ka drošības jautājumu atkārtota pārrunāšana, dažādu situāciju izspēlēšana, pat frāžu un jautājumu sagatavošana ir bērna drošībai ļoti nepieciešams uzdevums.
Tas bērnu padarīs redzīgāku dažādās situācijās, liekot viņam asāk uztvert un novērtēt situācijas bīstamību. Arī reizrēķinu bērns iemācās, tikai atkārtojot.
Vecākiem, skaidrojot bērniem drošības jautājumus, svarīgi zināt, ka rīcību daudzās situācijās vai pašas situācijas bērni var neapzināties kā nedrošas un pat bīstamas.
Ir arī rīcība, kuru bērni apzinās kā nedrošu, bet drošības apsvērumus ignorē un pieņem, ka negadījums nenotiks, ka viņi ir pietiekami izveicīgi un uzmanīgi. Piemēram, nelieto aizsargķiveres vai elkoņu un ceļu sargus. Izturas pārgalvīgi dažādās situācijās – lecot no liela augstuma, peldoties nepazīstamās ūdenskrātuvēs, šūpolēs šūpojoties ļoti augstu, vai citās situācijās, pārvērtējot savas spējas, prasmes un zināšanas.
Nedroša rīcība bieži ir vecāku un pieaugušo slikto piemēru apzināti vai neapzināti iniciēta.
Vecāki, braucot ar riteni, nelieto aizsargķiveri; braucot laivā, nav glābšanas vestes; mašīnā ne vienmēr piesprādzējas. Šāda situācija, kad vecāki bērniem uzstāda drošības noteikumus, kurus paši neievēro, ir ne tikai slikts piemērs, bet drīzāk pamudinājums bērnam pārkāpt noteikumus.
Pārkāpt noteikumus mudina arī bērnu draugu rīcība vai spiediens, vēlēšanās atstāt iespaidu uz draugiem vai iekļauties kādā grupā, netikt atstumtam. Galvenais šajās situācijās ir bērna nevēlēšanās teikt, ka viņš jūtas nedroši.
Droša vai nedroša rīcība vai situācija bērna izpratnē rodas pamazām, galvenokārt vērojot ģimenē, bērnudārzā, skolā notiekošo, vērtējot notikumus un citu cilvēku rīcību tajos.
Speciālisti saka, ka lielāko daļu nelaimes gadījumu, kuros cietuši bērni, ir bijis iespējams novērst, ja piesardzība, mācīšana, vērīgums un pieaugušo rīcība un piemērs būtu pietiekami.
