Vecākiem par bērnu uzvedību
Palīgs vecākiem bērnu audzināšanas un uzvedības jautājumos:
Mēs rakstīsim par: Disciplinēšanas kļūdām; Ķermeņa valodu; Audzināšanas sekvencēm; Sodīšanu;
Sagatavotās tēmas:
Nespēja sadarboties un paklausīt pieaugušo prasībām bērnā rada nedrošību, neiederēšanās izjūtu, nespēju dzīvot sabiedrībā, kur valda noteikti likumi un kārtība.
Vecāku autoritātes loma
Bērnu par drošu un par sevi pārliecinātu izaudzināt var, tikai pacietīgi audzinot. Visatļautība nerada bērnā drošības izjūtu un pārliecību, bet gluži pretēji – haosa izjūtu, bailes un pārgalvību, nespēju sevi kontrolēt un regulēt savas emocijas, skaidro klīniskā psiholoģe un psihoterapeite Jolanta Lamstere.
Paklausīgs bērns nenozīmē pakļāvīgs bērns. Paklausīgs bērns spēj sevi disciplinēt un mērķtiecīgi organizēt, pieņemt noteikumus un realizēt sevi.
Psiholoģe Inese Putniece uzsver, ka problēmas ar bērnu disciplinēšanu vienmēr būs vecākiem, kuri bērniem nav autoritāte.
Šādiem vecākiem ir liela iespēja ķerties pie radikālām metodēm – pieprasīt, uzspiest, uzstāt.
Attiecību ar bērnu veidošana un stiprināšana ir vecāku mājasdarbs, ja to nokavē, krīzes situācijās ar bērnu būs grūtāk atrast kopēju valodu, īpaši pusaudžu vecumā.
Noteiktas disciplīnas prasības no mazotnes
Jau no bērnības vecāki nedrīkst pieļaut, ka bērns nedara obligātās lietas – zobu iztīrīšanu pirms gulētiešanas, roku mazgāšanu pirms ēdienreizēm, gulētiešanas laika ievērošanu, mantu sakārtošanu pēc rotaļāšanās.
“Ja bērnībā vecāki nespēja nodrošināt, ka bērns sakārto mantas, tad nevar gaidīt, ka skolas vecumā bērns regulāri pildīs mājasdarbus. Ja ar divgadnieku kopā vecāks nekārtoja klučus, tad pusaudža gados nevienu nepiespiedīs kārtot istabu. Ne jau ar visiem pusaudžiem ir grūtības, visbiežāk grūtības ir ar tiem, kuru bērnībā vecāki nebija pietiekami prasīgi, “ uzsver Inese Putniece.
Bieži var novērot bērnu niķošanos veikalos. Ja bērns veikalā niķojas, tad, visticamāk, viņš ir iemācījies, ka noteikumi, ja tādi ir, tiek pārkāpti, situāciju skaidro psiholoģe Mārīte Bite. Visticamāk, ka vecāki paši nemaz nepamana, ka pārkāpj noteikumus – nopērk bērnam kādu lietu, jo tai ir atlaide, vai mammai pašai šī lieta ļoti patīk, vai vecāki publiski negrib ar bērnu skaidrot situāciju. Šādos brīžos bērns mācās, ka noteikumi var tikt pārkāpti, tas nepalīdz bērna disciplinēšanā.
Bērni ātri saprot, ko var panākt ar neatlaidību vai lielu neatlaidību.
Vecāku labais piemērs ir svarīgs. Bērns neklausīs vecākus, ja redzēs, ka vecāki paši neievēro noteikumus, ir bezatbildīgi. To ātri saprot pat mazi bērni. Disciplīna nav domāta tikai bērniem, disciplīna nozīmē arī vecāku darbu ar sevi. Ir kāda īpaša situācija – ļoti histēriskas mammas, kuras ātri uztraucas, krīt panikā. Bieži mammas panika ir par bērnu vai bērna rīcību, bet panika var sākties arī tad, ja nenotiek tā, kā mamma ir iedomājusies. Šadai mammai palīdzēs skaitīšana līdz 10, nomierināšanās, dziļas, lēnas ieelpas un izelpas.
Ja bērna disciplinēšanā pirmo etapu palaiž garām, tad vēlāk notiek vecāku un bērna cīņa par varu.
Pieaugušais, kurš ir iesaistīts cīņā ar bērnu, ir zaudētājs jau pirms cīņas.
Vecākiem nevajadzētu baidīties disciplinēt un mācīt savu bērnu, tas neapdraud bērna patstāvību. Patstāvību apdraud un pakļāvīgu vai agresīvu raksturu veicina vardarbīga un dominējoša bērna pakļaušana un audzināšana ar kritiku un pazemošanu, uzskata Jolanta Lamstere.
Disciplīna palīdz bērnam
Bērns bez disciplīnas dzīvo visatļautībā un jūtas slikti. Visatļautība veido haosu, haosā dzīvot nav viegli ne bērnam, ne vecākiem. Šādā vidē visbiežāk vecāki nonāk pie galējiem disciplinēšanas līdzekļiem – piemēram, pēršanas. Šāds disciplinēšanas veids neved pie rezultāta, tas ir strupceļš.
Bērna audzināšana ir prasību uzstādīšana. Prasības ir zināms uzvedības rāmis bērnam.
Vecākiem jāsaprot, tiklīdz tāds rāmis ir, bērns to grib pārbaudīt. Kā bērns var zināt robežas? Tās pārkāpjot! Ja pieaugušie bērnu pieķer robežu pārkāpšanā un soda, tad nākamais bērna solis būs mānīšanās, jo bērns sapratīs, ka rīkojies slikti.
Inese Putniece sacīto ilustrē ar piemēru:
– Jāni, vienojāmies, ka pirms pusdienām neēdīsi šokolādi!
– Es neēdu, vectēvs apēda.
– Bet kāpēc tev mute ar šokolādi?
Šajā situācijā vecākiem nebūtu bērns jābar, bet jārunā, jāskaidro, ka vecāki sagaida, ka bērns teiks taisnību arī tad, ja norunas un vienošanās tiek pārkāptas. Ja bērnu par mānīšanos sodīs, tad, visticamāk, bērns mānīsies arī nākamajā reizē.
Ja mazākā vecumā vecāki ar bērniem šādās situācijās puslīdz labi tiks galā, tad, bērnam sasniedzot pusaudža vecumu, problēmas atrisināt būs grūtāk.
Kā runāt ar bērnu
Pavisam mazi bērni nesaprot cēloņu un seku likumsakarības, bet ar trīsgadnieku jau var sarunāties, izskaidrot situāciju.
Vecākiem jābūt vērīgiem, jāanalizē bērna uzvedības problēmu cēloņi, skaidro Inese Putniece. Piemēram, bērns var būt niķains un neklausīgs, jo ir noguris, nav izgulējies.
Bērns nevar apstāties, krīzes situācijās var daudz sarunāt un veikt, pieaugušajam ir jāapstājas.
Bērns bieži pārkāpj uzvedības noteikumus, lai piesaistītu uzmanību.
Ineses Putnieces piemērs – mamma runā pa telefonu, bērns, piesaistot sev uzmanību, kļūst aizvien skaļāks. Kādā brīdī mamma saka: “Vai nevari palikt mierā?” Tas nozīmē, ka bērns tā uzvedīsies vienmēr.
Mammai būtu emocionāli šai situācijai jāpieslēdzas, sakot: “Anna, man izskatās, ka tu šobrīd esi dusmīga. Anna, pagaidi, es pabeigšu sarunu, tad iesim kopā likt klučus!”
Ja mamma ir solījusi kopā ar bērnu likt klučus, tad solījums ir jāpilda.
Slavēt, slavēt, slavēt!
Noderīga ir arī bērna atalgošana par labu darbu. Var uzskatīt, ka tā ir uzpirkšana, bet ir jāpamana brīdis, ja bērns cenšas mācīties, labāk uzvesties, saņemt augstāku vērtējumu.
Ir ieteicams ieviest kādu punktu sistēmu, krāt uzlīmes vai kā citādi piefiksēt labās lietas. Piemēram, kopēji vienoties – ja bērns izdarīs piecus labus darbus, tad kopā brīvdienās, piemēram, dosies uz zoodārzu.
“Slavēt, slavēt, slavēt! Noteikti svarīgi ir bērnu slavēt par labi padarītu darbu, iniciatīvas izrādīšanu, cenšanos,“ aicina Inese Putniece.
Raksta pirmpublikācija LSM.lv 2018. gada 10. martā.
