Oksa idejas iniciators aptuveni pirms 10 gadiem bija viņa dēls: “Man pieder neliela zeķu ražotne.
Dēls man stāstīja, ka ziņās redzējis - amerikāņi uztaisījuši viedās zeķes. Kā tad tā – viņi uztaisījuši, un es nevaru?”
RTU zinātnieks Biomedicīnas inženierzinātņu un nanotehnoloģiju institūta profesors Aleksejs Kataševs, pie kura kolēģis aizgājis ar savu jau gatavu “garāžas līmeņa” prototipu, saka: “Nejauši Aleksandrs bija uztaisījis materiālu, kas ir labāks par pasaulē esošajiem analogiem. Sākām domāt, kā izmantot. Pirmā ideja - medicīnā pacientiem, kam ir problēmas ar gaitu. Pēc tam parādījās ideja, ka šādas zeķes var izmantot arī sportisti.”
Zeķē ir ieausts īpašs pavediens, kas, valkātājam pārvietojoties, fiksē spiedienu uz konkrētām vietām pēdā. Šī informācija tiek pārraidīta uz datorprogrammu, kas tālāk nepieciešamos datus var parādīt mobilajā tālrunī un dažādi analizēt.
Zeķes var fiksēt cilvēka kustības gan ikdienā, gan treniņu laikā, un arī var palīdzēt gan pēc dažādām traumām, gan arī vienkārši koriģēt stāju.
Meklē partnerus biznesā
Drīz vien abi kungi sapratuši, ka netiks galā ar jautājumiem, kas skar biznesu un naudas pelnīšanu. Nolēma meklēt palīgus. Devās uz Zaļo tehnoloģiju inkubatoru, kur iepazinušies ar biznesā jau pudu sāls apēdušajiem Dāvidu Štēbeli, Austri Vasiļevski un Oskaru Priedi, un visi apvienojās vienā komandā. Uzņēmums tika reģistrēts Somijā ar nosaukumu EHO Textiles. “Mūsu komandas biedram jau bija pieredze ar investīciju piesaisti Somijā. Turklāt pieteicāmies Somijas akseleratorā “Vertical”, kas specializējas veselības un sporta nozarē. Tika iesniegtas 160 idejas, apstiprināja tikai 10. Mēs to vidū nebijām. Pēc tam vērtēšanas komisija zvanīja un intervēja zinātniekus, neticot, ka kaut kas tik labs patiešām ir iespējams. Viņi saprata, ka esam reāls projekts un tikām uzņemti.
Tobrīd bijām vienīgais projekts, kas nebija aplikācija vai datorprogramma,” atceras Priede, kurš komandā ir atbildīgs par biznesa vadību un produktu noieta veicināšanu.
“Tur arī sapratām, ka vismaz šobrīd negribam turpināt darbu pie vēl vienas zeķes, jo līdzīgi izstrādājumi jau pasaulē ir. Mēs atradām citu tirgu – jāšanas sportu.
Izrādās, ka apmēram pusei zirgu tiek traumēta mugura tāpēc, ka jātnieki izmanto konkrētajam zirgam nepiemērotus sedlus. Un paši jātnieki to pat nezina!
Testējot hipotēzi, nozares cilvēki – veterinārārsti, jātnieki un treneri – apstiprināja, ka šāda problēma ir. Mēs nolēmām izmantot esošo tehnoloģiju, un segā, ko liek zem sedliem, ieaust sensorus, lai monitorētu, kā jātnieka svars ietekmē konkrētā zirga muguru. Protams, šī ir arī naudīga nozare, jo tas ir luksuss sporta veids. Tātad šeit ir abi veiksmes priekšnosacījumi – biznesa potenciāls un arī problēma, kam ir nepieciešams risinājums. Izgatavojām pirmo prototipu, kas izrādījās atbilstošs. Tagad taisām otro prototipu ar jau iegūtajām zināšanām. Tālāk meklēsim finansējumu, lai radītu produktu, ko profesionāļi varētu testēt,” rīcības plānu atklāj Priede. Paredzams, ka produkta cena būs aptuveni 500 eiro.
Plāns izklausās diezgan pārliecinoši, taču pat šādā situācijā finansējuma piesaiste nav vienkārša. “Mēs esam vissarežģītākajā posmā. Naudu pētījumiem un koncepcijas demonstrēšanai var dabūt. Taču mums no prototipa nepieciešams uztaisīt reālu produktu un iegūt maksājošus klients, ko parādīt investoriem. Un tas vairs nav tik vienkārši. Izskatās, ka mums šis grūtais posms būs jāpārvar pašu spēkiem,” saka Kataševs. Kolēģis Priede stāsta, ka uzstājušies biznesa eņģeļu tīklā LATBAN, bijuši mēneša favorīti, taču pie reālām investīcijām nav tikuši. Idejas autori pieļauj, ka
projekts ir pārāk specifisks, un investori tomēr baidās tādās idejās ieguldīt naudu. Turklāt arī klienti pašlaik vēl nestāv rindā, jo nav konkrēta produkta, ko parādīt – ir tikai ideja, pārliecība un prototips.
Ir un paliks Latvijas projekts
Komanda turpina strādāt. Šobrīd ir iesniegts projekts Somijas valsts finansētā programmā “Tekes”. Vai tiešām visa slava tiks kādai citai valstij, nevis Latvijai un tās zinātniekiem? Priede mierina, ka tā nebūs:
“Tehnoloģija pieder RTU, ar kuru būs parakstīts līgums par tās izmantošanu. Kad sāksies komercializēšana, tad daļu ienākumu saņems arī universitāte. Visi uzņēmuma īpašnieki ir Latvijas iedzīvotāji.
Nevajag skatīties uz to kā Latvijas zinātnieku darbu Somijas labā. Mēs dzīvojam globālā pasaulē. Eiropas Savienība ir ļoti integrēts tirgus. Mēs to nedarām tāpēc, ka Latvijā ir slikti vai grūti.”
Ja šis projekts izdosies komerciāli veiksmīgs, tad tas būs viens no pagaidām retajiem Latvijā, kur ideja ir no universitātes studentiem vai zinātniekiem, taču ar tā komercializāciju nodarbojas biznesa lietpratēji. “Mūsu zinātnieki nemaz nav sliktāki par citu valstu zinātniekiem. Diezgan daudz mūsu universitātei ir izstrādājumu, kurus varētu komercializēt. Tikai ir viena problēma. Mēs arī ilgi domājām, līdz nolēmām, ka jāveido sadarbība ar cilvēkiem, kas orientējas biznesā. Ja mēs šo visu, ko darām šobrīd, nolemtu darītu paši, mēs neko, visticamāk, arī neizdarītu. Ja zinātniekam ir izgudrojums, uz kura viņš sēž, nevienam nerāda un gaida investoru, tad iznākuma nebūs. Pašam ir jāskrien tam investoram pakaļ. Zinātniekiem un biznesa cilvēkiem ir dažādas izpratnes un atšķirīgi domāšanas veidi. Es aicinu sadarboties,” pieredzē dalās Kataševs.
Un kā tad ar ideju nozagšanu, par ko bieži dzirdēts runājam? “Ja viens noklausās otra ideju, atzīst to par labu esam un patiešām saredz biznesa iespējas, kāda ir varbūtība, ka šis cilvēks biznesu sāks taisīt bez idejas autora? Kāpēc lai viņš to darītu bez autora? Viņam nesanāks vai arī būs vajadzīgs ilgs laiks, lai ideju nokopētu. Darām kopā!” aicina Priede.
Špikeris snovbordistam
Otra ideja par gudro apģērbu attīstījās pavisam nesen un pavisam citā virzienā. “HackMotion” ir ar sensoriem aprīkota termoveļa, kas palīdzēs amatieriem apgūt snovborda prasmes. Idejas autors Jānis Linde pirms šī projekta jau bija izmēģinājis veiksmi uzņēmējdarbībā, bet neizdevās sasniegt augstumus, ko pats bija uzstādījis par savu mērķi: “Ilgus gadus lasīju biznesa literatūru, gaidīju, kad atnāks ideja, kurai es noticēšu. Esmu arī speciāli ģenerējis idejas, pierakstījis un pēc tam tās izbrāķējis. Līdz šai idejai nonācu divu iemeslu dēļ. Pirmkārt,
es biju uzstādījis mērķi, ka vēlos strādāt savā uzņēmumā un pelnīt konkrētu naudas summu. Kad līdz nospraustajam mērķim bija palikuši divi gadi, es sapratu, ka ar vecajām metodēm man nekas neizdosies. Man pietrūka līdzīgi domājošu cilvēku savā paziņu lokā.
Sapratu, ka man šāda vide ir jāmeklē. To atradu "Masterminds" grupā, kas tikko bija uzsākusi darbu Latvijā. Tā ir pasaulē jau vismaz 100 gadus zināma koncepcija, kuras pamatā ir filozofija – ja līdzīgi domājoši cilvēki satiekas, tad ir iespējams kaut ko sasniegt. Sāku iet uz tikšanās reizēm, un notikumi ļoti strauji attīstījās. Man nebija idejas, ko tur prezentēt. Izmisumā domāju, ko es tajās grupās runāšu... Sēdēju biroja krēslā izgāzies un dusmojos uz sevi, ka pat sēdēt neprotu pareizi. Tajā brīdī ienāca prātā doma, ka telefons man varētu palīdzēt atgādināt sēdēt taisni. Tad es sapratu, ka ir vajadzīgi sensori. Sāku meklēt, kādi tie varētu būt. Soli pa solim – ja varam koriģēt stāju, tad kāpēc ne kustību? Tā es nonācu pie idejas, ko nu jau trīs cilvēku sastāvā attīstām Tartu akseleratorā “Buildit”."
Šīs komandas tehnoloģiskais risinājums atšķiras no iepriekš aprakstītā uzņēmuma “EXO Textiles” piedāvājuma. Un galvenā atšķirība ir sensori, kas tiek izmantoti mērķa sasniegšanā. “HackMotion” inženieris Atis Hermanis stāsta, ka komanda izmanto līdzīgus sensorus tiem, kas mobilajā telefonā atpazīst mirkli, kad telefons ir pagriezts uz sāniem. Un tieši sensora signāla rezultātā pagriežas ekrāns. Šādi
sensori šobrīd darba procesā tiek izvietoti uz cilvēka ķermeņa, taču vēlāk tie tiks iestrādāti termoveļā.
Paredzams, ka veļas komplekta cena būs robežās no 500 līdz 700 eiro.
“Problēma ir tā, ka sporta veidiem, kuru treniņi nenotiek iekštelpās, pietrūkst tādas vienkāršas lietas kā spogulis. Mēs to risinām, panākot kustību fiksēšanu mobilajā tālrunī ar apģērba palīdzību. Tā kā šīs kustības ir digitalizētas, mēs tās varam mērīt un noteikt, kuras ir un kuras nav tehniski pareizi izpildītas. Gala produktam ir jābūt audio signālam, ko dzird braucējs, traucoties lejā pa kalnu, austiņās, kas pievienotas viņa mobilajam tālrunim. Un signālu viņš saņem tieši tajā brīdī, kad pieļauj kļūdu. Tās ir īsas komandas – divi vai trīs vārdi,” ieceri izklāsta Linde.
Risinājums tiek izstrādāts sadarbībā ar Latvijas snovborda nozares profesionāļiem – Snovborda un slēpošanas instruktoru asociāciju , Snovborda akadēmiju, kā arī ar “Baltic Snowpark Agency”, kas būvē snovborda parkus Eiropā un nule tikusi pie tiesībām būvēt snovborda trasi ziemas olimpiskajām spēlēm 2018. gadā Phjončhanā. Snovborda akadēmijas vadītāja un trenere Līga Strazdiņa atzīst, ka labprāt šādu risinājumu izmantotu, mācot snovbordu bērniem: “Man bija pārsteigums, kā tas strādā. Piedalījos testēšanā. Bija interesanti, ka devām komandas, un puiši, braucot lejā no kalna, tās uzreiz izpildīja.
Parasti tiek dots uzdevums pirms nobrauciena, un komentāru braucējs saņem pēc tā. Taču ir grūti atcerēties, tieši kurā brīdī ko dari nepareizi. Mobilā telefona austiņu izmantošana arī ir labs risinājums, jo uz kalna ir gan liels ātrums, gan skaļums, un citādi ar braucēju nav iespējams sazināties brauciena laikā.”
“HackMotion” izstrādātāji savu nākotni liks uz spēles pūļa finansēšanas jeb "crowdfunding" platformā, kas ļaušot plašākā mērogā pārbaudīt produktu un dabūt publicitāti. “Mums šobrīd ir skaidrība, kā kustības nomērīt. To mēs varam izdarīt. Šobrīd strādājam pie atgriezeniskās saites mehānismu izveides, lai tā strādātu brīžos, kad tas ir vajadzīgs.
Tēmējam uz šo ziemu, kā ļoti aktīvu testēšanas periodu gan Latvijas trasēs, gan kalnos Eiropā. Ziemas beigās ceram nonākt pie prototipa versijas, kas ir spējīga mērīt kustības un reālā laikā dot atgriezenisko saiti par svarīgajiem parametriem. Tā nebūs brīnumnūjiņa, kas iemācīs pareizo tehniku, jo tāda neeksistē. Tā vienkārši palīdzēs nepieļaut, ka snovbordists izpilda elementus nepareizi,”
saka Linde.
