Bet piedalīties kosmosa izpētē jau sen vairs nenozīmē būvēt kosmosa kuģus vai riņķot ap zemi 360 kilometru augstumā. Ieguldīt naudu un darbu kosmosa tehnoloģijās nozīmē radīt ikdienā nu jau vairs neaizvietojamas ierīces tepat uz Zemes. Arī radīt zināšanas, kas paver ceļu nākamajiem izgudrojumiem, atklājumiem un tik daudz pirmsvēlēšanu laikā piesauktajām „uz zināšanām balstītajām inovācijām”. Ieguldīt kosmosā daudzām pasaules valstīm nozīmē pašsaprotamu soli ieguldīt ekonomiskajā attīstībā. Un visas kā viena zina, ka priekšnoteikums ekonomiskajai attīstībai ir tikai viens un visiem saistošs: „Neesi dalībnieks – nav kontrakta”. Kāpēc Latvijai jau kuru gadu ir tik grūti pieņemt šo vienkāršo patiesību?
Šogad atkal Latvija nespēj atrast budžetā vienu miljonu eiro, lai kļūtu par Eiropas Kosmosa aģentūras (EKA) dalībvalsti.
Liekas liela nauda, bet vai valsts mērogā? Vai maz ir projektu, kuru atbalstam piešķirts daudz vairāk naudas? Pamatots jautājums, kāpēc gan šis būtu tā vērts, lai tajā ieguldītu? Vai tiešām varam to atļauties? Bet, manuprāt, svaru kausos šie jautājumi sašķobās, zinot, ka dalība EKA pavērtu virknei Latvijas uzņēmumu iespēju darboties projektos, kuru budžets mērāms miljardos, nevis vairs miljonos eiro, un ka, izvēloties sadarbības partnerus, Latvijai kā jaunai dalībvalstij būtu priekšroka tajos! Un ka 90% no iemaksātā miljona atgriezīsies Latvijā jau pavisam tuvā nākotnē, realizējot projektus ļoti dažādās jomās!
Turklāt EKA projekti nav tikai elpu aizraujošas misijas, sūtot kosmiskos aparātus uz komētu 500 miljonu kilometru attālumā no Zemes. Īstenojot dažādas Zemes novērošanas programmas, diendienā EKA strādā pie tā, lai mēs zinātu, kur atrodamies uz Zemes, lai mūsu GPS ierīces strādātu, lai mēs varētu saprast, kā mainās meži, lai varētu vadīt kuģus un plūdos glābt cilvēkus. Ja Latvija būtu EKA dalībvalsts, mēs šos datus saņemtu par brīvu un varētu izmantot pēc saviem ieskatiem. Citādi mēs tos vai nu būsim spiesti pirkt par lielu naudu vai gluži vienkārši dzīvot bez tiem, gadu no gada ieslīgstot arvien tālākā pagātnē, nevis kopā ar kaimiņiem Igauniju un Lietuvu dzīvotu kopsolī ar citām valstīm, kas lieto modernās tehnoloģijas saziņā, telpiskajā plānošanā un savas teritorijas sargāšanā.
Nauda, kas tiek ieguldīta kosmosa izpētē un tehnoloģijās, nav maza, taču vai mēs jelkad painteresējamies, cik daudz tā ir nesusi atpakaļ ekonomiskajā izaugsmē?
Kanādas Astronomijas koalīcija (CASCA) ir aprēķinājuši, ka viens ASV dolārs, kas investēts kosmosa izpētē, atkarībā no darbības jomas atpakaļ nes 2-100 ASV dolārus, pārsvarā jomās, kas ar astronomiju un kosmosa izpēti nemaz nav cieši saistītas.
Tas notiek, gan pateicoties jaunām radītām darba vietām, gan tam, ka valsti nepamet darbaspēks, meklējot iespējas vai piepildot sapņus citās zemēs, gan arī pateicoties tehnoloģijām, kas reiz radītas kosmosa izpētes vajadzībām, sāk savu uzvaras gājienu tepat uz Zemes – tādi piemēri ir gaisa kondicionieris, kas vispirms tika radīts "Apollo" misiju vajadzībām, tāds ir bezvadu internets, kas dienas gaismu ieraudzīja, pateicoties radioastronomijai, tāda ir telefona videokamera, tāda pat ir vakcīna pret salmonelozi, kura cilvēces rīcībā nonāca, pateicoties mikrogravitācijas pētījumiem Starptautiskajā Kosmosa stacijā.
Pēc dažiem gadiem redzēsim, kādu revolūciju kontaktlēcu industrijā un acu lāzerķirurģijā atnesīs Džeimsa Veba (James Webb) kosmiskais teleskops – jau šobrīd, izstrādājot tā īpašos spoguļus, ir atrasta tehnoloģija, kas ar nebijušu precizitāti ļaus darboties lāzeriem, kas miljoniem cilvēku veic redzes korekciju.
Kā gan kosmosa izpēte atnes atpakaļ naudu līdz valsts kasei? Pasaulē ir tūkstošiem uzņēmumu, kuri šajā ziņā var dalīties pieredzē. Viens no tiem ir kāds savulaik mazs Kanādas uzņēmums - Kvebekā bāzētais "TeraXion", kas kopš 2003.gada ir iesaistījies ar kosmosa izpēti saistītos projektos. Uzņēmums izstrādāja lāzeru sistēmas, kas tālāk tika lietotas Čīlē esošā ALMA (Atacama Large Millimetre Array) teleskopa antenās, nopelnot par to piecus miljonus ASV dolāru. Turklāt šis pasūtījums atvēra "TeraXion" durvis uz aeronautikas un aizsardzības industrijas globālo tirgu. Iespēja izstrādāt lāzerus šim uzņēmumam radās tikai tad, kad valdība finansiāli apstiprināja Kanādas vēlmi būt par starptautisku organizāciju un projektu dalībnieci.
Dalība starptautiskos astronomijas un kosmosa izpētes projektos ne vienam vien Kanādas uzņēmumam ir ļāvusi nokļūt pasaules vadošo augsto tehnoloģiju kompāniju sarakstā.
Var jau teikt, ka viegli runāt bagātajai Kanādai par vajadzību investēt kosmosa izpētē. Mēs, Latvijā, to vēl nevaram atļauties. Bet vai nespēja atrast vienu miljonu eiro, lai pie miljonu vērtiem pasūtījumiem tiktu desmitiem Latvijas uzņēmumu, lai cilvēki no Latvijas neaizbrauktu un nepildītu citu valstu kases, lai Latvija varētu piekļūt datiem, kurus tālāk var lietot pēc saviem ieskatiem, nav mazliet stāsts par tuvredzīgu zara zāģēšanu, uz kura pats sēdi?
Ja gribas ēst, bet nav naudas, par ko nopirkt maizi, bet ir nauda, lai nopirktu miltus – vai nav muļķīgi un bezatbildīgi no tiem atteikties?
Izskatās, ka pēc 31.janvāra Latvija kļūs par vienīgo Eiropas Savienības valsti, kas pārtrauc saistības ar EKA, un tas būs pirmais gadījums, kad valsts pati atteikusies no potenciālās dalības aģentūrā. Taču pirms kaunpilnā 31.janvāra, Izglītības un zinātnes ministrija vēl sniegs informatīvu ziņojumu Ministru kabinetā par sadarbības statusu ar EKA. Vai ir vēl kaut mazākā cerība, ka finansējums šim mērķim tomēr varētu tikt piešķirts? Varbūt ir vērts pateikt, ka negribam būt visvairāk atpalikusī Eiropas Savienības valsts?
Saskaņā ar žurnāla "The Economist" datiem pēdējo 10 gadu laikā ir dubultojies to valstu skaits, kas piedalās kosmosa izpētē un dažādās ar to saistītās aktivitātēs. Un interesanti, ka jaunajā kosmosa sacensībā galvenais spēlētājs ir augsto tehnoloģiju attīstības sirds Silīcija ieleja. Vai tas neliek aizdomāties par to, ka būt šo valstu vidū ir ne vairs tikai gods, bet nepieciešamība?
