"Mums izdevās atrast potenciālus zāļu vielu kandidātus, kas satur selēnu un nav toksiski. Tās pašas vielas spēj apturēt metastāžu izplatību organismā. Nav toksiskas un spēj apturēt metastāžu izplatību. Pasaulē šādu preparātu maz, tie ir dārgi un ar vairākām blaknēm. Mūsējam pagaidām eksperimentos ar pelēm nekas nebija konstatēts," Latvijas Radio raidījumam "Zināmais nezināmajā" skaidro OSI Farmakomodulatoru sintēzes grupas vadītājs Pāvels Arsenjans.
OSI dibinātājs Solomons Hillers bija cilvēks, bez kura ķīmija un farmācija Latvijā noteikti nebūtu tāda, kāda tā ir šobrīd. Solomons Hillers ne tikai izveidoja Organiskās sintēzes institūtu, viņš savas zināšanas tālāk nodeva arī citiem - šobrīd pētniecībā aktīviem zinātnes dižgariem, stāsta zinātnieks un OSI Zinātniskās padomes priekšsēdētājs Ivars Kalviņš.
Latviešu ķīmiķis Solomons Hillers dzimis Pirmā pasaules kara laikā - 1915.gada 14.janvārī Rīgas tekstilrūpniecības aģenta Arona Hillera ģimenē. Savas mācību gaitas sācis Rīgas Vācu ģimnāzijas komercnovirziena nodaļā, pēc tās beigšanas 1932.gadā sāka strādāt par mācekli Feldhūna tekstilfabrikā.
1933.gadā Hillers Latvijas Universitātē sāk studēt ķīmiju, taču materiālu apsvērumu dēļ studijas uz laiku nācās pārtraukt. Universitātē Hillers atgriezās Otrā pasaules kara laikā - 1940.gadā, bet diplomu saņēma 1941.gada 27. jūnijā, kad Vācijas karaspēks tuvojās Rīgai. Tajā pašā dienā viņš pameta Latviju un evakuējās uz Krieviju.
1951.gadā viņš saņēma Staļina prēmiju „Par prettuberkulozes preparāta PASS jaunas ražošanas metodes izstrādāšanu un ieviešanu”.
Lai nodibinātu Organiskās sintēzes institūtu (OSI), Hillers izmantoja savas augstās komunikācijas spējas un, braucot daudzajos komandējumos pa Padomju Savienības republikām, dibināja kontaktus, kas palīdzēja veidot institūtu.
1957.gada 1.janvārī Solomona Hillera sapnis īstenojas - apvienojot LZA triju institūtu laboratorijas, kas nodarbojās ar jaunu medikamentu meklējumiem, tika dibināts Organiskās sintēzes institūts. Solomons Hillers uz jauno institūtu vilināja Padomju Savienības labākos zinātniekus un, apzinoties savas pētnieku komandas spēku, mēdza pieņemt lielus izaicinājumus.
Īsi pēc tam, kad Nīls Ārmstrongs kopā ar "Apollo 11" komandu bija iekarojuši Mēnesi, Solomona Hillera kabinetā ieradās PSRS militāristi. Viņiem bija nopietna problēma - bija raķete, kurai vajadzētu nogādāt arī padomju cilvēku uz Mēnesi, bet nebija degvielas, ar ko to darbināt, turklāt pēc trim mēnešiem ieplānots Komunistiskās partijas kongress, kurā būtu vēlams uzrādīt pozitīvus rezultātus.
Hillers bija ar mieru uzņemties risku un mēģināt radīt raķešu degvielu, bet vēlējās kaut ko pretī no militāristiem - solījumu, kas, protams, apstiprināts līgumā, ka pozitīva rezultāta gadījumā institūtā tiks izbūvēts bioloģisko pētījumu korpuss.
Lai raķešu degvielu izveidotu, tika nokomplektētas piecas komandas, katrā no tām pieci cilvēki, kuri strādāja maiņās 24 stundas diennaktī. Institūta drošības uzraugam bija aizliegts iet gaitenī, kur notika pētījumi, jo tajā bieži dūmoja, bet tas, protams, īsti neatbilda drošības prasībām.
Pēc trīs mēnešu darba komandas prezentēja raķešu degvielu un vēl pēc gada Organiskās sintēzes institūtā tika atklāts bioloģisko pētījumu korpuss.
