Viņa atzīst, ka gatavošanās tautastērpa šūšanai aizņēmusi daudz lielāku laiku nekā pats darināšanas process, tomēr arī tas nav bijis vienkāršs.
Tā kā Anitra diezgan daudz strādā, izbrīvēt laiku tautastērpa darināšanai nemaz neesot bijis tik viegli. "Ja var izbrīvēt nedēļu, noskaņoties, bet arī spranda sāp, acis nerāda," stāstīja žurnāliste.
Anitra pašas šūdināto ņieburbrunci lieto praktiski. Tā teikt - šis tērps spēj aizvietot pat vakarkleitu.
"Biju [tautastērpā] pie draudzenes uz vārdadienu, biju uz vienu preses konferenci," lepojas Anitra.
Anitra smej, ka ņieburbruncis ir tikai tāds izmēģinājums. Nopietnāki tērpi vēl viņas garderobē taps, jo viņai esot ļoti laba skolotāja - kultūrvēsturniece Ieva Pīgozne.
"Ja cilvēks grib sev tautastērpu, tad pirmais, ar ko vajadzētu sākt, ir saprast, ko ar to tērpu grib darīt," pamāca kultūrvēsturniece, piebilstot, ka ir jāsaprot, vai tērpu izmantos dejošanai, dziedāšanai, svinībām.
Tāpat pirms tautastērpa darināšanas jāizpēta tā laika vēsture, kultūra un arī modes tendences.
