"Šis instruments bijis pazīstams ne tikai Latvijā, bet arī citās Ziemeļeiropas zemēs, joprojām tiek spēlēts arī Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā. Latvijā instrumenta tradīcijas bijušas dzīvas ganu ikdienā. Svilpes pagatavošanai vajadzēja laiku un materiālu – vēlā pavasara kārklu, vītolu krūmus. Tad izraudzīja garu, taisnu zaru, iegrieza miziņu un tālāk to atdauzīja ar naža spalu, lai tā miza atlektu no zara kodola. Faktiski galā ir jādabū caurulīte, kuras garums ir ap 60-70 cm," stāsta Muktupāvels.
"Spēlētājs liek vienu galu pie mutes un pūš, bet otru galu ar vienu pirkstu aizspiež vai atlaiž caurumu, tā rezultātā var iegūt divas dažādas virstoņu rindas. Ganiem bija pietiekoši daudz laika, lai iemācītos instrumentu spēlēt un pat izspēlētu dažādas melodijas," skaidro etnomuzikologs.
