''Pirmie spieķi, kā tajās bildēs redzams, ir vispār ar visu mizu, un tad, kad spieķu amatnieku saradās vairāk, tad sāka ražot tādus, kā man rokā, te varbūt labi nevar redzēt, bet spieķos ir iededzināti ornamenti un tie ornamenti ir dedzināti vienkārši ar krāsnī sakarsētu drāti,'' rāda Antra Plavgo.
Meistares stāstījumu par spieķa vēsturi papildina Siguldas novada kultūras pārvaldes vadītājas vietniece Inga Krišāne:
''Pirmās brīvvalsts laikā, kad bija šis aicinājums apceļot dzimto zemi un nacionālās vērtības tika īpaši godātas, tad spieķītis ieguva tādu ļoti, ļoti būtisku nozīmi, jo patiešām tajā laikā nebija tādas taciņas, kā ir tagad Gaujas Nacionālajā parkā, nebija tik viegli izkāpelēt, un
tas bija tieši praktisks rīks, un tas bija arī savā ziņā kā suvenīrs, kas raksturoja - es esmu bijis Siguldā.''
Krišāne arī iepazinusi spieķu vēsturi, apkopojot dokumentus, lai Siguldas spieķis iekļūtu Nacionālajā nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. Vēl interesants fakts no spieķa vēstures saistās ar padomju gadiem:
''Savu raksturīgo krāsojumu tas ir ieguvis tieši no padomju laikiem, kad domāja, ka nepietiek tikai iededzināt musturiņu, ka vajadzētu arī izkrāsot, un vienīgā krāsa, kas bija tajā laikā, bija zaļā un sarkanā tuša, nu, tad to arī izmantoja kā krāsu un tā viņš ir ieguvis savu raksturīgo, šobrīd atpazīstamo krāsojumu.
Runājot par spieķa gatavošanu, meistare Antra Plavgo stāsta, ka tas nav nemaz tik viegls un ātrs process, un ir jābūt arī savām zināšanām, prasmēm. Ne mazums laika jāpavada, meklējot vajadzīgo koku, no kā gatavot spieķi:
''Man ir gan mazajiem, gan lielajiem tikai krūklis; man krūklis patīk tāpēc, ka viņam ļoti reti notiek virsas iebojāšanās. Un viņu jau tā nevar vienkārši aiziet pie krūma, sānu zarus apšņikāt un taisīt. Katram krūklim tiek nogriezts līdz pašai lejai, kur viņš aug, un no katra iznāk tikai viens spieķītis, kaut arī viņš ir garš; it kā tur varētu piecus sešus iztaisīt, bet nevar - tā koksne galviņai, lai viņa iznāktu apaļa un nebūtu sakrokota, ir tikai tajā vietā, no kā viņš aug.''
Kad vajadzīgie materiāli mežā sagatavoti, tad tie tiek vārīti, liekti, tonēti, pēc tam arī iededzināts raksts. Visvairāk par šo suvenīru pārsteigums esot ārvalstu tūristiem.
''Kad redz, kā viņš te top, tad ar pavisam citām acīm viņi uz to skatās, jo viņiem liekas, ka tirgojamās visas lietas ir rūpnieciski ražotas, un viņš brīnās, ka tur ir tik daudz roku darba un ka tas ir tāds dabīgs, no meža atnests koks,'' stāsta Antra Plavgo.
Iekļaujot spieķi Nacionālajā nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā, siguldiešiem galvenais mērķis ir saglabāt tā darināšanas prasmes, atzīst Inga Krišāne:
''Mēs ļoti ceram, ka spieķītim radīsies meistari jaunajā paaudzē, jo šobrīd Antra darina, darina vēl pieci meistari kā suvenīrus. Prasmes ir 11 cilvēkiem šeit apkārtnē, kas prot tādu spieķīti darināt, tad mēs plānojam, ka mēs izveidosim īpašu programmu Siguldas izglītības iestādēs, kur vairāk iepazīstināsim ar to un varēs arī tieši praktiski gatavot spieķīti - ne tikai tā, kā tagad tas ir, ka klases atnāk šeit uz darbnīcu un gatavo kādas ekskursijas laikā, bet ka tas būs skolā un visiem.''
Meistare Antra Plavgo stāsta, ka mācīties spieķu gatavošanu viņas darbnīcā ir izmēģinājuši daudzi, tobrīd te strādā Svetlana Bērziņa, kurai arī ir radusies interese par to kā šis suvenīrs top.
Antra Plavgo pauž cerību, ka amats zudumā neies:
''Es ceru, kamēr pastāvēs Sigulda, arī tie Siguldas spieķi taps, tāpēc es arī mēģinu ar spieķu ražošanas procesu iepazīstināt pēc iespējas vairāk cilvēku cerībā, ka kāds tomēr ieinteresēsies. Mani bērni jau arī pārzina visus spieķa noslēpumus, tāpat mazmeitiņa jau arī mēģina… - Tad tas amats nezudīs? - Es ceru, ka nezudīs.''
Katram meistaram, kurš gatavo Siguldas spieķi, ir savs rokraksts, bet neatkarīgi no tā ikvienā lielākā vai mazākā spieķī ir vārds Sigulda.
