Podnieku dzimta Voguli no Rēzeknes novada Lendžiem var lepoties ar lielāko keramikas cepli Latgalē. Tajā var ietilpt vairāk nekā 200 dažāda izmēra podi. Kā veltījumu Latgales kongresa noslēgumam keramiķi Jānis un Māris Voguli dedzināja cepli “100 Latgales podi Latgales Simtgades kongresam”.
“Ceplis sanāca – 100% izdega, pateicoties labajiem laika apstākļiem vakar, sausa malka. Ļoti labi laika apstākļi tam bija, arī atmosfēra bija forša. Tas viss kopā iet,” saka keramiķis Māris Voguls.
“Bija gan saimniecības trauki, gan lielāki, gan mazāki. Un skaistas formas, un skaistas krāsas. Sanāca tas, kas bija plānots. Tie 100 podi tā kā simboliski simtgadei, un lai būtu vēl 100 un vēl 100,” saka Jānis Voguls.
Dvīņubrāļi Māris un Jānis šo arodu pārņēmuši no sava tēva Voldemāra, un katrs virpo vēl uz vectēva taisītajām virpām. Šim ceplim darbi tapuši intensīvā mēneša darbā. Lai gan cepli beidza kurināt nakts melnumā, no rīta darbi joprojām ir karsti.
Keramiķi pieturas pie tradicionālām formām, un arī glazūras taisa paši. “Visas ir paštaisītas. Arī varš zaļo dod. Principā to pamatmasu, smiltis mēs rokam pie Aglonas tur vienā mežiņā, speciālā vietā ir tikai. To visu sastāvu mēs komponējam paši. Nekas te pirksts nav,” stāsta Jānis Voguls.
Ķēdītē padodot darbus, katrs tauks tiek apbrīnots un samīļots ar pieskārienu. Tajos jūtams dabas spēks, ko devis māls, koks un uguns liesma.
“Tas ir nopietns darbs. Tā temperatūra, ko tur var just. Tas process kā Lieldienu olas, kad izņem ārā no sīpolu miziņām un skaties, kas nu būs. Te arī tas brīnums, kas tas beigās būs. Tiešām skaisti,” saka pasākuma apmeklētāja Vita.
“Ņemtu kaut vai visus, ka jau dotu. Man tie brūnie toņi labāk patīk, bet ne ziliem, ne zaļiem nav ne vainas,” saka Ligita un Līga no Rēzeknes novada Lendžu pagasta.
Kultūras ministre Dace Melbārde (Nacionālā apvienība) norāda, ka Latgales keramikas tradīcijas ir ne vien Latvijā saglabājama vērtība, bet arī starptautiskā līmenī, iekļaujot UNESCO Pasaules nemateriālā mantojumā. “Latgales podnieku prasmes ir tā vērtas, lai pieteiktu starptautiskai aizsardzībai, bet te pašai kopienai ir jāvēlas. Jo UNESCO konvencija, kas aizsargā pasaules nemateriālo mantojumu, dod tādu iespēju, bet pašai kopienai, podniekiem vai to pārstāvošām NVO, vai pašvaldībām ir jāvēlas pašām to darīt,” saka Melbārde.
Jau šobrīd latgaliskās kultūras, valodas un meistaru atbalstam un viņu arodu popularizēšana tiek atbalstīta. Kā viens no tiem ir akcija “Sateic savu meistaru” un Kultūrkapitālu fonda Reģionu kultūras programma.
