"Tā gatavošanās sākas vispirms jau ar noskaņošanos svētkiem, ar visa sagādāšanu savlaicīgi, ne pēdējā brīdī. Jo Jāņu sieram biezpiens ļoti savlaicīgi jāsagādā, lai siers sanāk labs un garšīgs. Tad, kad esam tikuši līdz svinību vietai, tā ir jāsakopj, jāizrotā.
Tur ir daudz un dažādi darbi – gan pagalmā, gan mājā. Tur ir lieli, mazi, veci un jauni – visiem ir, ko darīt. Un tikai tad ir klāt paši svētki, un tā nakts ir īsa," saka sievu kopas "Vilcenes" vadītāja Ieva Kalniņa.
Lai gan it kā visiem zināms, kā jāsvin Jāņi, tomēr ir arī tradīcijas, kas ir piemirstas.
Folkloras kopas "Grodi" pārstāvis Andris Kapusts sacīja, ka no 19. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta otrai pusei Jāņu svinēšanas tradīcijas Latvijā dažādu apstākļu dēļ krietni gāja mazumā. Taču tagad tās piedzīvo nopietnu renesansi. Par to ir jāpateicas Viktoram Grāvītim, kurš 20. gadsimta 60.-70. gados ļoti cītīgi vācis šīs tradīcijas.
"Tad viņš beigās viņas apkopoja un lepojās – es esmu pierakstījis 111 dažādas Jāņu tradīcijas.
Tātad bez tā, ko tikko nosaucām – bez papardes zieda, alus, ugunskura dedzināšanas un vēl kaut kā drusku – vēl ir 111 tradīcijas. Un šobrīd ļoti plaši svinēšana sāk atgriezties," teica Kapusts.
Visi zina, ka Līgo vakarā, kad riet saulīte, jāiededzina Jāņu uguns. Senāk latvieši līgo vakarā ar uguni darbojās krietni daudzveidīgāk.
"Senāk dedzināja ozolu galotnēs, dedzināja pašas ozolu galotnes, jo ozols Jāņos simbolizē Jāni, un šī gaisma ozola galā tā bija ļoti īpaša un svēta uguns. Saprotams, ka mūsdienās, kad ozolu ir mazāk un mēs žēlojam katru ozolu, mēs nededzinām ozolā, bet kārts galā. Bet, lai saglabātos tomēr būtība, kārti noteikti vajadzēja aptīt ar ozola vītni. Tad viņš tā kā pārvēršas par ozolu," teica folkloras kopas "Grodi" pārstāvis.
Pēc sievu kopas "Vilcenes" vadītājas sacītā, karstākās tradīcijas ir saistītas ar uguni, tostarp ir uguns rata taisīšana un laišana lejā no kalna, uguns plosta taisīšana, vešana un pavadīšana prom pa straumi.
"Katrs brīdis, kad ļaujam satikties divām stihijām – ugunij un ūdenim, vai ugunij un gaisam – tie ir tādi mazi svētki," atzina Kalniņa.
Meitenes līgo svētkos pin ziedu vainagus, bet vīriem dāvā ozollapu vainagus – jo tie ir sievišķā un vīrišķā simboli. Līdzīgi ir arī ar sieru un alu.
"Arī tur ir šie te divi principi ieslēgti simboliski. Siers ir sievišķais, jo sieru gatavo sievietes – viņas senāk darbojās ar govīm, slauca un ar pienu darbojās. Savukārt vīri ir tie, kas miežus sēj, pļauj un taisa alu. Arī šajos divos ēdienos parādās vīrišķais un sievišķais," stāstīja Kapusts.
Ar Līgo tradīcijām uz citu tautu fona mēs, latvieši, atšķiramies. Agrāk šie svētki svinēti arī citur pasaulē, bet tādas tradīcijas, kādas saglabājušās pie mums, nav atrodamas nekur citur.
"Mēs esam atšķirīgi ar vienu lietu - ar to, ka mēs esam saglabājuši šīs tradīcijas, un tas ir fenomenāli. Lai Dievs dod, ka tās saglabātos un turpinātos," teica folkloras kopas "Grodi" pārstāvis.
