Sociālās Integrācijas valsts aģentūra (SIVA) koledža studentiem par valsts naudu sniedz diezgan lielu atbalstu, tomēr, ja ar apmaksātajām braukšanas stundām nepietiek un vajag papildstundas, var rasties nopietnas problēmas. Šajā skolā, kas atrodas Jūrmalā, valsts noteiktais maksas tarifs ir krietni augsts, un mācības beigās var izmaksāt ļoti dārgi.
To Latvijas Radio apliecināja arī kāds puisis. Viņam iemācīties braukt ar auto sākumā likās teju neiespējami.
“No sākumā vispār likās, ka tas nav iespējams – ka tas vispār nav iegūstams Latvijā, nav tā, ka reklamē, kā saka – ej un mācies,” stāsta Mārtiņš (vārds un balss mainīti, lai saglabātu anonimitāti), kurš sākotnēji nopriecājies, uzzinot, ka Sociālās integrācijas valsts aģentūra piedāvā iespējas par valsts naudu apgūt autovadīšanu.
Jūrmalas profesionālās vidusskolas un aģentūras koledžas studentiem, kuri saņem profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus, valsts apmaksā 90 teorijas stundas un 22 praktiskās braukšanas mācību stundas. Apmācības bija tikai darbadienās, taču Mārtiņam izdevās vienoties ar darba devēju. Viņš arī apzvanīja dažas Rīgas autoskolas, taču tās nepiedāvāja autovadīšanas apguvi cilvēkiem ar invaliditāti pielāgotās mašīnās.
“Protams, teorija tika mācīta, viss ir forši, nekā slikta nav, kā jebkurā normālā skolā viss notiek,” Mārtiņš nolicis eksāmenu teorijā un par valsts naudu apmaksātās braukšanas stundas. Taču diemžēl izrādījās, ka ar tām nepietiek un nepieciešamas papildstundas. Tomēr SIVA autoskolā jeb auto apmācības un pielāgošanas nodaļā nosauktā maksa par stundu puisi pārsteigusi:
„Ja personai nepietiek ar 22 praktiskās braukšanas stundām, ir nepieciešama vēl 23., tad jau katra nākamā stunda aiz 22 ir par maksu. Tā maksa ir atbilstoši maksas pakalpojumu cenrādim – 20 eiro, nepilni 20 eiro. Tā cena ir ļoti līdzīga citu autoskolu izcenojumam,” skaidro SIVA vadītājas vietniece Dace Baraka un arī piebilst, ka šī maksa - 19 eiro 92 centi par akadēmisko stundu – 45 minūtēm, ir noteikta Ministru kabineta (MK) noteikumos.
„Es interesējos – uz smago kategoriju var braukt tā, ar smagajiem, ar piekabēm vai traktoristiem tādas cenas varētu būt,” noskaidrojis Mārtiņš. Viņu summa izbrīnījusi.
Sanāca, ka par vienu braukšanas reizi, kas ilgst divas stundas jeb 120 minūtes, jāmaksā ap 50 eiro. Proti, par braucienu no Rīgas uz Jūrmalu un atpakaļ, kā arī brauktmācīšanos galvaspilsētā, Mārtiņš parēķinājis - ļoti iespējams kopumā nāksies šķirties no vairākiem simtiem eiro.
Turklāt ārpus skolas mēģināt nebija iespējams, jo cilvēkiem ar invaliditāti obligāti nepieciešama speciāli pielāgota mašīna, tāpēc arī viņiem bieži nepieciešamas papildstundas.
“Obligāti tai mašīnai vajadzīgi pielāgojumi, bez tā es nevaru pilnvērtīgi braukt. Tas ir bīstami man un pārējiem. Līdz ar to es nevaru no kaimiņa paņemt vai no drauga, vai vēl no kāda, kuram ir trīs gadu stāžs un tad man būtu tā dēvētās baltās tiesības,” stāsta Mārtiņš.
Viņš meklēja citas iespējas un atrada izdevīgu piedāvājumu kādā privātā autoskolā – pilsētā divu stundu attālumā no Rīgas: “Reālā stunda 60 minūtes maksā 15 eiro. Ar visiem pielāgojumiem, viss tur bija. Tur viss ir privāts, tur nav valsts subsidēts”.
Tas nozīmē, ka četras stundas viņš pavada braucot vilcienā uz autoskolu un atpakaļ uz Rīgu, un braukt mācās trīs stundas.
Iepazīstoties ar vairāku autoskolu piedāvājumu, vērojams, ka maksa par praktiskās braukšanas stundu – 45 minūtēm - daudzās autoskolās svārstās no desmit līdz 12 eiro.
Maz autoskolu gan piedāvā apmācību cilvēkiem ar invaliditāti.
Taču, ja piedāvā, maksa daudz neatšķiras no parastā tarifa. Piemēram, kādā autoskolā Latgalē invalīdiem jāmaksā 16 eiro par 90 minūtēm, tātad astoņi eiro par 45 minūtēm. Kāpēc SIVA autoskolas cenrādis tik atšķirīgs, atbild SIVA pārstāve Dace Baraka:
„Mūsu maksa ir apstiprināta ar Ministru kabineta noteikumiem, mūsu maksa droši vien veidojas atšķirīgi, kā tas veidojas autoskolās. Jo šajā maksā ir ne tikai degviela, mašīnas amortizācija, bet arī atalgojums praktiskās braukšanas instruktoram, un tas viss kopā sastāda šos 20 eiro.”
Par problēmām dzirdējusi arī Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas "Sustento" vadītāja Gunta Anča: "Protams, tā situācija ir izveidojusies diezgan dīvaina. No vienas puses, valsts piedāvā bezmaksas pakalpojumu, bet, no otras puses, šis pakalpojums ir nepietiekams, kā rezultātā ir nepieciešams papildu finansējums."
Anča norāda, ka nav nekā sliktāka kā – ja ieguldīts daudz, bet tomēr nedaudz par maz, un cilvēks mācības nepabeidz un rezultāta nav: „Visticamāk, ļoti daudzi nedabū tiesības. Katrā ziņā sarunā ar cilvēkiem, kas tajā skolā mēģinājuši mācīties, lielākā daļa apgalvo, ka viņi mēģina pielāgot savu automašīnu un tikai tad nokārto eksāmenus.”
Tomēr SIVA esošo kārtību mainīt negrasās. „Šis pakalpojums - autoapmācība - ir kā bonuss mūsu audzēkņiem. Mums nav profesionālajā rehabilitācijā atsevišķi izdalīts likumā vai noteikumos šis pakalpojums. Tas ir iekš profesionālās rehabilitācijas,” turpina Baraka:
"Mēs šo naudu, kas nepieciešama autoapmācībai, no sava budžeta izdalām. Mums ar atsevišķu finansējumu šim pakalpojumam [līdzekļi] nenāk no Labklājības ministrijas."
Autovadīšanu gadā apgūstot ap 40 cilvēku. Kopš pērnā gada aģentūras mērķa grupā vairāk esot tieši pusmūža vecuma cilvēki. Daudzi no viņiem jau pirms invaliditātes iegūšanas apguvuši auto vadīšanas prasmes, tādēļ apliecības nokārtošanai viņiem pietiek ar valsts apmaksātajām 22 stundām.
Taču tādiem cilvēkiem kā Mārtiņš, kuriem nav iepriekšējas vadīšanas pieredzes un kuriem ir veselības problēmas kopš dzimšanas, iegūt autovadītāja apliecību var sanākt ļoti dārgi.
