„Paskaties, es lidoju!
Pārliecoties šai peļķei
redzu savu seju mākoņos.”
Šīs haikas autora ģitārvirtuoza Andra Kārkliņa mūzika, balss un izteiktās domas iemūžinātas daudzos ierakstos, kuri glabājas Latvijas Radio, un pirmais no tiem ir 1978. gadā notikušais koncerts Latvijas Universitātes aulā. Taču Kārkliņš ne tikai spēlēja klausītājiem, viņš ar tiem runāja un tā, kā Padomju Latvijā nerunāja gandrīz neviens – dedzīgi, aizrautīgi, atklāti.
1942. gadā Latvijā, Zaļeniekos, dzimušais Andris pēc kara ar vecākiem pārcēlās uz Ameriku, kur Kārkliņš apguva ģitārspēli, no folkmūzikas un klasikas nonākot līdz flamenko. To, kā arī spāņu valodu un literatūru mūziķis apguva Andalūzijā. Kā viņš pats teicis - trīs gadus spodrināja Diego del Gastora kurpes, tikai lai varētu izprast viņa filozofiju un ģitāras noslēpumu. Tur arī Andris Kārkliņš kļuva par Andres El Leton – Andrē Latvieti, kurš papildināja flamenko mākslu ar vairākām variācijām un savām paša kompozīcijām.
Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Kārkliņš ar panākumiem koncertējis 30 valstīs, uzstājies prestižās koncertzālēs, izdevis vairākas skaņu plates. Ievērojamais mūziķis pievērsies arī rakstniecībai - sarakstīti ap piecdesmit tūkstošiem haiku, 100 dzejoļu, divi vēsturiski romāni, lugas. Taču savām dziesmām Kārkliņš nereti izmantoja arī ievērojamu latviešu dzejnieku - Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa, Māra Čaklā, Vizmas Belševičas, Aleksandra Čaka un citu vārsmas.
Rīgā Andris Kārkliņš pirmoreiz ieradās 1977. gadā, turpmāk vizītes kļuva biežākas, un ģitārists 90. gados uz dzimteni pārcēlās pavisam. Viņa pēdējais koncerts notika pirms pieciem gadiem, mūžībā Kārkliņš aizgājis 2011. gadā, un Latvijas Radio glabā viņa mūzikas un arī stāstījuma ierakstus.
Ierakstā Andra Kārkliņa kaismīgā uzruna tautiešiem 1984. gadā.
