Pašlaik Aijas Melles domas saista kāds Knuta Skujenieka dzejolis ar īpašu stāstu.
„Man vienmēr licies ļoti mīļi, taču reizē mazliet naivi, kad mana mamma, satiekoties ar kādu cilvēku un tad atvadoties, saka – lai tev jauka diena! – un vēl piemetina kādu mīļu nieku klāt. Viņa to saka arī svešam cilvēkam. Es to esmu bieži dzirdējusi, smaidījusi, bet nekad neesmu iedomājusies, cik liela dzīves gudrība tajā visā. Neizmērojama labestība un uzticēšanās cilvēkiem,
Un tad pēkšņi, pamazām pieķēru sevi pie domas, ka sāku runāt savas mammas vārdiem un labāk jūtos tad, kad tieku pāri sarūgtinājumam, pat pāridarījumam, un kad meklēju cilvēkos labo un uzticos. Un patiesībā cilvēki atbild ar to pašu.
Un šajā rudenī, kad satikos ar 1991.gada absolventiem, viņi man, aplī apkārt sastājušies, jautāja, vai es atceros Knuta Skujenieka dzejoli, ko mēs skolā mācījāmies.
Es atceros, un pārsteidzoši – viņi arī:
mazs parasts kāpostu tauriņš
papardes lapu klana
tu vari to paņemt rokā
jo tā ir dvēsele mana
ņem
tev tas spēks un tā vara
kas ļaunu nenodara...
(..) Varbūt tāpēc, ka tur tie ļoti viedie vārdi, - ir pagājuši 20 un cik tur gadi – es šo dzejoli zinu nakts laikā un, izrādās – viņi arī… Patiesībā – nav par ko brīnīties: šī formula joprojām strādā,” secina skolotāja Aija Melle.
