„(..) Tas man bija milzīgs pārdzīvojums – redzēt to, kā viens kārtīgs, godīgs latviešu vīrs iet cauri dzīvei savā ticībā, savā pārliecībā un savos darbos. Šīs grāmatas stāsts mani rosināja uz pārdomām, kādi mēs šodien esam savā ticībā un darbos. (..) Ārkārtīgi augstā vērtē ir cilvēka pārliecība, ticība un priekš manis – arī tikums. Es domāju, ka mums katram būtu jāiemācās dzīvi nodzīvot tā, lai nebūtu kauns vēlāk paskatīties acīs tiem, ar kuriem bijusi darīšana; lai varētu teikt, ka tu esi ne tikai zākājis savus valstsvīrus, bet arī pats kaut ko izdarījis savas valsts labā; lai tu būtu aizgājis Ziemassvētkos uz baznīcu ne tikai redzēt, kā mirdz svecītes, bet ar savu dzīvi apliecinājis ticību Dievam; un arī attiecībās – tu neesi tikai pieprasījis to, ko var baudīt, bet pats arī ja ne ziedojis, tad vismaz ieguldījis.
Mums vēl tāls ceļš ejams, lai savu dzīvi pilnveidotu. Un man vēl skaisti liekas trīs vārdi, kas viens no otra izriet – ticība, saticība, pārticība,” pārdomās dalās Kaspars Zemītis.